Kaimiņi
Kādu kilometru no mazās
lauku skoliņas, vecā,
pussagruvušā mājiņā
dzīvoja kāds
vīrs ar savu sievu un mazu
kaķēnu.
Bērnu viņiem nebija,
naudas arī, bet,
ko iedzert atradās allaž.
Kad ziema bija pusē,
aptrūkās malkas …
Viņu aukstuma pārvarēšana
bija vienkārša –
no viena gala sākot,
viņi
pamazām sazāģēja visas mājas koka daļas …
Kad nekas vairs sadedzināšanai
nebija atlicis, viņi aizgāja …
Kaķēns, vai nu bija
aizmirsts, nevajadzīgs,
jebšu vienkārši negribēji
doties šiem cilvēkiem līdzi …
Kādā aukstā un vējainās
pēcpusdienā,
skolas saimniece nesa
vakariņas savam,
pie būdiņas piesietajam
sunīšam.
Tad viņa arī tālumā ieraudzīja mazo,
raibo kaķēnu,
kas pa dziļo sniegu nāca skolas virzienā …
Saimnieci pamanījis,
kaķēns pieplaka sniegam un baidījās tuvoties …
Kad sieviete aizgriezās,
kaķēns turpināja savu nācienu …
Kā viņu uzlūkoja,
apstājās. Saimniece mēģināja minci pielabināt,
tomēr tas neparko nepadevās ...
tomēr tas neparko nepadevās ...
Beigās viņa devās savās vakara gaitās un par kaķēnu aizmirsa …
Nākamajā rītā skolas saimniece atkal
gāja apraudzīt savu sunīti,
kas priecīgi
kas priecīgi
riedams, ķēdi
žvadzinādams, lēkāja ap būdiņu …
Tad viņa atcerējās
vakardienas kaķēnu …
Kurš tā arī līdz skolai neatnāca
…
Un bija aizgājis atpakaļ
uz savu
stindzinoši auksto un pamesto māju ...
Kad bļodiņa bija
izslaucīta un tajā ieliets siltais ēdiens,
No būdiņas, asti izslējis –
iznāca raibais kaķītis un abi ar
suņuku piegāja pie šīs pasaules
viscēlākā brokastu galda ...
/turpinājumi sekos/
2 komentāri:
Skumji un auksti stāsts iesākās, bet sirsnīgi un silti tas atrisinājās, kaut tā vienmēr arī cilvēkos varētu būt - silti un sirsnīgi
Paldies!
Ierakstīt komentāru