Livars Jankovskis ''STĀSTI VISIEM''

Mīlestības dārzs …

No agras bērnības biju pārņemts ar

Omītes vakara dziesmiņām, pasaciņām,

dažādiem stāstiem par lielo un skaisto,

bet ne tik vieglo – Dzīvi.

Vēl negāju skolā, kad jau pratu lasīt un laikskaiti pazīt …

Mājās atradās pietiekami daudz grāmatu un savai lasīšanas kārei,

galvenokārt izvēlējos tās grāmatas,

kuras mamma nosauca par pieaugušo romāniem …

Viena no tādām - Apuleja „Zelta ēzelis” …

Tās īpašās vietas pārlasīju atkal un atkal …

Pavisam agrā bērnībā man uzdāvināja

Mirdzas Bendrupes „Visskaistākais dārzs”.

To lasīju kopā ar kaimiņu govi, kuru pa laikam ganīju …

Ne reti viņa pienāca pie manis, izplūca pa lapai no grāmatas,

apēda un pa virsu uzēda savu zālīti.

Grāmata patiešām bija zaļa, zaļa un man arī ļoti patika.

Beigās govs apēda visu grāmatu, palika tikai vāki ar uzzīmētu koku,

kas laikam, govij šķita par sīkstu …

Toties es atļāvu viņai no kājas novilkt vienu zeķi …

arī to trakā pienakanna bija gatava sagremot …

Centos to viņai izraut no mutes, bet baidījos mēli noraut …

tā es paliku ar vienu zeķi un atmiņām par

Visskaistāko dārzu …

Gāja gadi un pats jau biju uzrakstījis vairākas dzejoļu grāmatiņas,

kad salikšanā atradās kārtējais gara darbs „Pacelties spārnos”.

Grāmatas atvēršanas svētki paredzēti Amerikā, kur biju uzaicināts.

Vēl tik nedaudz dienu - līdz pirmo eksemplāru nodrukāšanai,

kad vēlā vakara stundā piezvanīja grāmatas redaktors un teica,

ka tas ir Mīlestības Dārzs …

Un steidzīgi vajadzīgs kāds dārznieks, kas varētu uzrakstīt priekšvārdu …

Laika bija atlicis maz, par notikumu pavērsienu vairs 
nevarēja atļauties daudz domāt domāt,

vēl jo vairāk, man tāds dārznieks bija …

Nākamajā dienā priekšvārds, apejot mani jau atradās redaktoram uz galda …

Pēcpusdienā man atveda maketu apstiprināšanai …

Uz vāka redzamas mans akvarelis un

Livars Jankovskis – „Mīlestības Dārzs” …

Dārznieka rakstītais priekšvārds bija izcili lielisks un skaists.

Tikai, tikai … tas nebiju es … Atsevišķas teksta vietas, kas lika domāt,

bez maz vai … mani – kā eņģeli zemes virsū …

Steigšus iebildu visiem par visu un lūdzu priekšvārdu izmainīt,

vai atgriezties pie iepriekšējā nosaukuma „Pacelties Spārnos”.

Lēmums man bija nelabvēlīgs, priekšvārdu neizmainīja, 

tāpat arī grāmatas nosaukumu …

Visi palika pie „Mīlestības Dārza” solot ievērojamu publicitāti un

kā labu lasām vielu ar lielām tirāžām, it īpaši - skolu jaunatnei  …

Es teicu, man nevajag ne vienu, ne otru, ne trešo …

Ļaujiet man pašam lidot, grāmatas nosaukums būs - 

„Pacelties Spārnos”.

Man iebilda, ka viss jau ir sagatavots drukāšanai ... un parīt

man ar pirmajām grāmatām jālido uz Ameriku …

Labi, uz Ameriku lidošu …

Bet grāmatas nosaukums, vienalga kad, būs – „Pacelties Spārnos”.

Ar to tad nu biju atteicies no visa …

Sapratu, ka arī Amerikas latviešiem man nāksies paskaidrot savu lēmumu,

un, ka esmu izjaucis arī viņu labos nodomus …

Dienu pirms izlidošanas aizgāju uz netālo, tik ierasto meža nostūrīti …

Parunāties, varbūt arī kādu asaru izraudāt …

Jo pirms pāris dienām, visai sentimentāli,

tika atzīmēta mana kārtējā dzimšanas diena …

Aprīlis …

Mežā daudzviet vēl baloja sniegs …

Aizgāju līdz vietai, kur vasarā,

starp divām priedēm iesietā šūpuļtīklā,

biju daudz ko jauku uzrakstījis …

Tas ir sentiments … un rīt man jāaizlido,

tālu, tālu, kas zina kā …

Tad, mazā meža laukumiņā, kur saule jau bija sniegu izkausējusi,

pamanīju mazu, raibu, sūnās gulošu, taurenīti …

Es nometos pie viņa uz ceļiem …

Zeme bija stindzinoši auksta un mikla …

Kur tā steidzās mazā, skaistā dvēselīte? …

Es tuvināju viņam lūpas un ilgi, ilgi

to sildīju ar savu dvašu …

Tad –

Taurenītis

Pacēlās Spārnos, apmeta loku un aizlidoja …

… Pēc pāris gadiem, man tehnikuma direktore lūdza,

vai man neesot padomā kāds darbs,

ko dāvināt absolventiem izlaidumos …

Jā, Pacelties Spārnos …

Jā, no Visskaistākā Dārza,

Mīlestības Dārza,

Pacelties Spārnos! …

P A C E L T I E S  S P Ā R N O S

skatīt šeit

un tad - virziet visu lapu līdz beigām

/turpinājumi sekos/