Mutti
Jau tuvojās pusnakts ...
Pieņēmām vienprātīgu lēmumu - naktsmājas meklēsim
Sīkragā, un no rīta dosimies tālāk, iepazīt
Kurzemes piekrasti ...
Mēs piestājām pie kādas, varētu teikt,
gana vienkāršas lauku mājiņas.
Divas
stāvas un spicas ausis,
lielas, izbrīnītas acis, četras kājas, kupla aste un
melns
degungals baltuma galā …
Viņas
vārds esot – Mutti, laipni smaidīdama, mājas priekšā
stāvēja
saimniece un aicināja iekšā.
Mēs
esam: Ivars, Ritvars un Livars, teicu es.
Saimniece
sniedza visiem roku, un varēja redzēt,
ka
viņa jūtas visai pārsteigta par mūsu vārdiem.
Jums,
kungs, būs šī istaba ar kamīnu, bet puiši
var
gulēt arī vienā istaba, vai ne, sacīja
mājas saimniece.
Virs
manas gultas, pie sienas bija liela glezna zelta rāmī ar
Kristu,
kas izstiepis savu glābjošo roku, jūras
viļņos grimstošajam
Pēterim…
Laiva bija jau
jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretējs vējš.
Bet gaiļos Jēzus
nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.
Un kad mācekļi
to redzēja pa jūras virsu staigājam,
Tie izbijās un
sacīja: Tas ir spoks.
Un tie kliedza
aiz bailēm. Bet
Jēzus tos tūdaļ
uzrunāja un sacīja:
Turiet drošu
prātu, es tas esmu!
Nebīstieties!
Pēteris viņam
atbildēja un sacīja:
Kungs, ja tu tas
esi,
tad liec man
nākt pie tevis pa ūdens virsu.
Un Jēzus sacīja:
Nāc! Un
Pēteris izkāpa
no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie
Jēzus. Bet lielu
vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt,
viņš kliedza un
sacīja: Kungs, palīdzi man!
Un tūdaļ roku
izstiepis,
Jēzus viņu
satvēra un viņam sacīja:
Mazticīgais,
kāpēc tu šaubījies?
Zēni,
šajā mājā agrāk bija baptistu baznīca un
šinī
telpā notika dievkalpojumi, teica saimniece.
…
un es te tagad, atpūtīšos – zem
Kristus
izstieptās rokas …
Mutti
– ejam, netraucēsim mīļos ciemiņus iekārtoties.
…
mūsu mājvieta – uz laiku, būs ticības stiprināšanas vieta …
Mutti
pēc brīža atgriezās, paskatījās, uzsmaidīja mums un aizgāja …
Ar
labu nakti – Mutti!
Arī
saimniece ienāca un sacīja, ir jau vēls,
mēs
ar Mutti dosimies pie miera!
Ar
labu nakti, saimniec!
Mēs
vēl kaut ko uzkodāma, un katrs devāmies pa savām gultiņām …
Es,
Jēzum pie kājām …
Mutti stāvēja uz istabas sliekšņa un it kā
vaicāja –
Vai
tad kungs necelsies?
Es
pasmaidīju un it kā atbildēju – tas
Kungs
ir uz bildes un es esmu tikai ciemiņš šai pasaulē …
Mutti
vēl pagrozījās, un kā nopratu, aiztecēja uz blakus istabu
Ritvaru
un Ivaru modināt …
Mutti
baltuma saulīte jau bija gabalā un saimniece mūs aicināja
rīta,
vai pusdienas kafiju padzert, kā nu katram labāk tīkot …
Pie
galda nospriedām, ka jāiet jūru un izdaudzināto
Sīkragu
lūkot …
Kā
tas viss te izskatās …
Mutti
bija gatava līdzi nācēja, bet saimniece stingri
noteica,
kas tad māju sargāšot … Tā nu šis plāns izjuka …
Mums
negāja labāk …
Jūras
krastā pastaigājās govis un izskatījās,
ka
viņas te plikas - mūs nemaz nav gaidījušas …
Vairākas, draudīgi šņākdamas un pukodamās nāca mums virsū …
Kaut
kas traks, trim vīriem jāmūk no govīm …
Nu
jā, tās jau bija jūras govis …
Nolēmām
aiziet līdz pašai
Mazirbei
un apskatīt slaveno
Līvu
tautas namu …
Kā uzzinājām, mūsu saimniece bija cieši saistīta ar slaveno
Lībiešu
krastu …
ļoti zināma tuvumā un tālumā …
Laipnā saimniece aicināja mūs paciemoties ilgāk ...
ļoti zināma tuvumā un tālumā …
Laipnā saimniece aicināja mūs paciemoties ilgāk ...
Katru
rītu Mutti mūs modināja, ar skumju skatienu pavadīja un
vakaros ar prieku sagaidīja.
Gandrīz
katru dienu sirmā kundze mūs iepazīstināja
ar
godājamiem Sīkraga ļaudīm un ievērojamu
notikumu
vietām.
Kādu
vakaru, kaimiņu mājās speciāli tika sarīkota
interesanta
kopā sanākšana, ar senajām līvu dziesmām
un
ieražu ritumu. Tas bija tik saviļņojoši un atmiņā
paliekoši.
Tā
pagāja divas nedēļas, bijām tik labi uzņemti un
mīlēti,
kā pašu - vistuvākie ļaudis.
Mums
par lielu pārsteigumu, saimniece atteicās pieņemt
jel
kādu samaksu, par nodzīvotajām dienām un ik rīta kafiju.
Ar
to nu mēs galīgi nebijām mierā,
bet
saimniece – tik un tā palika pie sava …
Tad
mēs piedāvājāmies, ko padarīt,
kaut
kā atlīdzināt, viņas un mājas labā.
Pēc
ilgas pierunāšanas, saimniece piekrita, ja nu vienīgi,
verandai
logos pārkrāsot …
Mēs
ar skubu ķērāmies pie darba …
Un
tajā pagāja – vēl viena nedēļa …
Kas
to būtu domājis, ka gandrīz katru dienu,
no
rīta līdz vakaram krāsojām verandas mazos,
mazītiņos
loga rāmīšus…
Paši tak’ uzprasījāmies …
Bet
mums visiem bija arī neviltots prieks par
lielisko
veikumu – senajā
Sīkraga
baznīciņā …
Jā,
un Mutti arī tajā visā ņēma aktīvu, jo aktīvu dalību …
Viņa
bija patiesa - visa baltā cienītāja.
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru