Tavs tuvākais
Es
gulēju uz vientuļa meža celiņa …
Pa
labo ausi uz asfalta plūda asinis,
tās
veidoja arvien lielāku un lielāku, sarkanu plankumu …
Es
biju jauns, spēcīgs un tai pat laikā –
nespējīgs
pakustēties, piecelties,
pasaukt
kādu …
Netālu uz ceļa mētājās mans sporta ritenis …
Es
sakopoju visus spēkus un piecēlos …
Bet
atkal noslīgu uz ceļa, man
vairs
nebija spēka pat pakustēties …
Tad,
pus nemaņā, pus apziņā – tālumā ieraudzīju divus putnus …
Tie
nelidoja, bet skrēja pie manis …
Putni
kļuva arvien lielāki un lielāki …
Līdz
tie pārvērtās divās, neliela auguma meitenēs treniņtērpos …
Viena
man kaut ko sacīja, bet es nespēju atbildēt …
Man
likās, ka es runāju, bet viņa mani nesaprata …
Otra
pa to laiku bija aizskrējusi uz lielā ceļa pēc palīdzības …
Piebrauca kāda mašīna, nepazīstamas rokas mani noguldīja uz
aizmugurējā
sēdekļa …
Dzirdēju
mašīnas skaļo taurēšanu …
un
savu balsi, kas čukstēja –
Es
mirstu …
Tas
bija četrpadsmitais maijs …
Pēcpusdienā
mani gaidīja kādas medicīnas skolas audzēkņi,
lai
dzirdētu stāstījumu, kas ir
Dzīve
…
Mani
ievietoja reanimācijā –
Galvaskausa
pamatnes lūzums …
Nākamajā
dienā atkal ieradās šīs meitenes …
Viņas
nāca katru dienu …
Pilnīgi
sveši cilvēki izdarīja visu – lai es
Dzīvotu!
Kas
ir tavs tuvākais? …
Meitenes mācījās tikai septītajā klasē …
Pēc
gada, kad jau biju spējīgs staigāt un runāt,
biju
viņu skolā uz izlaidumu, un varēju pastāstīt, kas ir
Tavs
tuvākais …
Es
par šo notikumu stāstu katrā savas tikšanās reizē …
Jau
daudzus, daudzus gadus, simtiem reižu …
Es
ticu, ka viņas to jūt …
Es
ticu, ka viņām iet labi, tādiem
Cilvēkiem labi iet …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru