2003.08.07.

2004.09.05.
Mana - vistradicionālākā, parastākā,
dzīvākā, dziedošākā, atklāsmēm bagātākā
rakstīšanas vieta:
Mežs!

Ritenītis, šūpuļtīkls ar atsaiti, lai var sevi arī iešūpot, 
guļammaiss, diktofons, piezīmju bloks, fotoaparāts, dienišķā iztika, 
rakstīšanai iedvesmojošs laiks un vieta ...
Mākonītis debesīs, vējš, smaržas, kāds putns tuvumā ...
Un līdzās esošs
Sargeņģelis ...

#

Es eju

Mežā ar

Dievu parunāt, un es zinu –

Koki mani neaprunā. /Livars/

Dzejoļi jāraksta uz baltām lapām.

Citi saka –

Debesis esot zilas.

Tas tikai tā – no

Zemes izskatās.

Bet jāskatās un jāraksta tā – kā no

Debesīm. /Livars/

Dzenis ir liels skopulis, 
viņš tekalēja apkārt kokam un 
visu laiku slēpās no manis – 

domā, man viņa tārpi vajadzīgi. Tad

Viņš no visa spēka sāka kalt vienā vietā, 

ka skaidas šķīda uz visām pusēm. 

Viena pat uzkrita man tieši uz cepures. 

Es to pārnesu mājās un noliku visiem redzamā vietā. 

Re – to man dzenis uzdāvināja.

Ko lai Tev uzdāvinu dzimšanas dienā?

Varbūt šo mazo notikumu?  /Livars/

. . .

2014.17.05.

Nedaudz citādāk, pagaidām ...

Mājas, cilvēki, trokšņi ...

Bet, 

Debesis, Saule, Putni ...

Vējš, saglabājušies - adaptējušies ...

Tik - neko neuzrakstīju ...

Klausījos Abba Pater ... /ir tāds izcils CD/

Pope John Paul II Pater Noster ...

Es zinu – man ir

Spārni!

Tie nav

Eņģeļa spārni, bet ar tiem var

Lidot!

Un tā ir mana

Brīvība! /Livars/

18.05.2014. 6 AM