Cilvēka seja
Tā
bija viena no jaukajām dienām, kad viss šķiet brīnumskaists,
tik ļoti gribas dzīvot, mīlēt un mīlētam būt.
Kad
liekas, pasaule ir
tikai
tāpēc, lai tu arī tajā būtu.
Tādi
laimīgi mēs gājām pa kādu no krāšņajām vecpilsētas ielām,
tepat
– mūsu senajā, labajā Eiropā.
Bija
pats dienas vidus, cilvēki smaidošām sejām,
gaišās
drēbēs ģērbušies,
izbaudīja šo vasaras mirkli un sevi tajā.
Tirgotāji
pārdeva, pircēji pirka un
bija
interesanti to visu redzēt.
Daudzviet
ielu mākslinieki par nelielu samaksu piedāvāja uzzīmēt,
vienā
mirklī, arī tavu seju uz šīs pilsētas kulisēm.
Nedaudz
atstatus no citiem, sēdēja kāds gandrīz puskails,
stiegraina
auguma vīrs.
Viņa
seja un viss ķermenis saulē bija iededzis melns,
bet
no tā sprogainajiem matiem spraucās ārā divi,
pie
galvas piestiprināti, strupi, sarkani velna ragi ...
Pa
muti izbāztā mēle izskatījās kā trešais rags,
tikai
tas bija daudz draudīgāks un izraisīja pretīguma sajūtu.
Pie
šī „cilvēka – velna” kreisās rokas bija piesiets paliels spogulis,
kurā
viņš ar izvalbītām acīm pa laikam ieskatījās, un ar
labo
roku uz baltas, saulē zaigojošas,
papīra
lapas zīmēja velna seju.
Cilvēks
lūkojās savā sejā un zīmēja savu nāvīgāko ienaidnieku ...
Jau
gatavie zīmējumi bija izlikti pārdošanai …
par naudu tos varēja nopirkt ...
Un
man liekas, viņa prece bija arī pieprasīta ...
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru