Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"








Zirgs

Es guļu smaržīgā siena vezumā un zeme ir tik tālu,
ka gandrīz vai tepat virs galvas šūpojas pāris sudraba zvaigznītes.
Tikai koku saknes, pāri ceļam izaugušās, 
sašūpo vezumu un atgādina,
ka tomēr esmu vēl tepat uz zemes.
Te uzvirmo zirga sviedru smarža,
te viņa soļu spēks sasaucas ar manas sirds pukstiem.
Pļava ir tālu, un mājas ir tālu,
un gribas  lai šis lidojums nekad nebeigtos ...
Es aizveru acis un apzinos,
ka esmu laimīgs ... 

Mēs divatā esam aizgājuši peldēties.
Abi esam kaili, un es nedaudz nobijies turos
viņa cietajās krēpēs, paļaujoties, ka mēs nenogrimsim ...
Ūdens ir dziļš, bet mans zirgs spēcīgs.
Viņš prot peldēt, es – tikai baidīties ...
Abi stāvam krastmalā, es tāpat apžāvējos vasaras saulē,
bet viņam ir sava pieredze  noskurināties,
ka mirdzošās ūdens pērlītes lido uz visām pusēm ... 
Tas ir mans zelta zirgs ...
Vai tu esi auļos, zirga kaklam piekļāvies,
aizvērtām acīm brāzies cauri mežam?..

Atceros, kādu dienu ar ritenīti biju aizbraucis uz ganībām …
Zvilnēju smaržu pielietajā āboliņa laukā, un kā sapnī 
skatījos baltajos mākoņos …
Tad pienāca bēris un teica – ko tu guli uz manu
pusdienu galda? …
Viņš piebikstīja ar savām lūpām un sāka visapkārt
plūkt savus salātus …
Ik pa brīdim mani viegli pagrūstot …
Spēju tik grozīties, te uz viena – te otra sāna …
It kā citur nebūtu zāle ko grauzt …  
Manas bērnības zirgs …

Arī tad – zirga mugurā,
cauri piesnigušam mežam izvadājot pastu pa lauku mājām.
Vai braucot kamanās un no segas noraušot sniega pakavus.
Pirksti nosaluši stīvi,
tos piekļauju zirga siltajam kaklam un pēc mirkļa jau jūtu
viņa mīksto lūpu pieskārienu savai plaukstai.
Tad viņš noliecas un tik spēcīgi paberzē savu pieri manās krūtīs,
ka gribas nokrist sniegā,
lai arī mans zirgs saprot, ka viņu mīlu.
Tā smarža ienāk man līdzi istabā un paliek līdz pat rītam ...
Līdz šodienai ...


K. Sūniņš "Rudenī"

Ir pagājis laiks ... 
Ārā auksta ziema, un
mana zirga arī vairs nav ...
Es braucu mašīnā un redzu savu zemi.
No sētas uz sētu, no novada uz novadu.
Un te … kādu viet’ es apstājos,
kalna galā balta ķieģeļu māja, tai apkārt ābeles.
No mājas celiņš ved uz lielo ceļu.
Un lielceļa grāvī, pretī mājai guļ zirgs ...
Tam pie kājām mirdz balti sudraba pakavi ...
Savu gājumu veicis, nevienam nevajadzīgs,
grāvī izmests zirgs...
Apkārt tam vārnas vai kovārņi ...
Asinīm nošķaidīts sniegs.
… cilvēks jau savu ir paņēmis.
Un droši vien – vēl savu saņems.
Tikai tas ir ceļš, pa kuru iet ļaudis …
No kurienes uz kurieni?..








/turpinājumi sekos/




2 komentāri:

Anonīms teica...

.. ūdens pērlītes, zelta zirgs, sudraba pakavi..
Spoži un bagāti. Tā runā mīlot.

Livars teica...

Paldies! Tāda ir Dzīve ... zirgam sava, man sava, katram savs gājums un redzējums ...