Ezītis
Reiz, braucot ar mašīnu,
sastapu kādu eža bērnu.
Es apstājos un ļāvu tam
šķērsot ceļu.
Tad izkāpu no sava
braucamā,
pasveicināju viņu un lūdzu
atļauju to nofotografēt,
piebilzdams, ka nekādā
gadījumā nelietošu zibspuldzi,
lai adataini tehnokrātiski
neapžilbinātu.
Par atbildi, viņš palika
uz vietas un raudzījās manī.
Sapratu – jā!
Kad mājās aplūkoju tā
attēlu,
ežuka acīs varēja redzēt
atmirdzam mūsu
Pasauli – mežu, puķes,
mākoņus un
ceļu, pa kuru mēs abi
dodamies uz savām
mājām.
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru