Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"

Kāzās

Diena bija bez mākoņiem, saules pielieta un debesis - baltas jo baltas.

Pie viesību mājas jau palēnām pulcējās kāzu viesi bet  nama saimnieces

steidza pēdējos darbiņus apdarīt.

Tik es sēdēju uz netālu esošā soliņa un tajā visā ar prieku noraudzījos.

Es nekur nesteidzos, sēdēju un to visu izbaudīju.

No blakus mājas bija atnākusi kaimiņiene un,  

lai vairāk būtu vietas, pašlaik stiepa laukā lielu, 

ķeburainu monsteru. Viņa puķi grozīja gan šā,

gan tā, līdz beidzot tika ārā. 

Tik nu gadījās, ka viena milzīga, varbūt - 

pati lielākā lapa atrāvās no džungļu palmas un palika

guļot tieši uz paša sliekšņa.

Lielais koks, par vienu lapu nabagāks, 

aizlīgoja uz kaimiņu mājas pusi.

Tā nu tā lapa tur vientulīga, saules staros zaļganīgi  spīguļoja …

Līdz nāca kāda cita nama saimniece, noliecās pie lapas,

nolika lapu vēl glītāk uz sliekšņa un arī aizsteidza ...

Pagalms arvien vairāk pildījās kāzu viesiem, kāds pat zināja teikt,

ka drīz ieradīšoties arī paši vaininieki.

Vēl kāds noliecās, lai lapu uz sliekšņa iegrozītu - tā uzskatāmāki …

Viens otrs skatījās uz lapu un nevarēja rast atbildi, 

ko tā varētu nozīmēt …

Tad  jau arī  nāca  jaunais pāris un sekoja atrisinājums …

Vīram bija jāņem sieva uz rokām: un pāri šim „zaļojošam, daudz cietušajam un caurumotajam dzīvības simbolam” jāienes nākotnes ligzdā.

Tā manā acu priekšā dzima jauna „tradīcija” – 
pāri, nejauši nokritušai, monsteras lapai …

STĀSTI VISIEM

/turpinājumi sekos/