Uz četrām, uz divām, uz trim …
Trolejbuss
bija patukšs bet es, nezinu kāpēc,
apsēdos
sēdeklī, ka varēju redzēt aizmugurējās durvis un garo,
piecvietīgo solu.
Tajā gan, brīva bija - tikai viena vieta.
Tā
mēs visi, katrs savā nodabā, braucām.
Tad,
kādā pieturā iekāpa paveca, visai slikti ģērbta sieviete.
Pār
plecu un rokās viņai bija pendelu pendeles,
dažādi
piestūķēti plastmasas maisiņi un
veca
satrupējusi nūja …
Ieraudzījusi
brīvo vietu, viņa apsēdās uz
aizmugurējā,
galvenokārt, jauniešu sola …
Degunus
raukdami un sejas šķobīdami,
puiši
un meitenes, cits aiz cita piecēlās un aizgāja …
Arī
es sajutu nepatīkamu smaku,
kas
nepārprotami nāca no šīs, domājams –
bezpajumtnieces
…
Pēc
vairākām pieturām viņa izkāpa.
Gadījās tā, ka trolejbuss pieturvietā uzturējās ievērojami ilgāk.
Pa
to laiku varēju redzēt, kā sieviete,
uz
nūjas atspiedusies, lēnām aizkliboja …
Tad,
viņa strauji apgriezās un nāca atpakaļ.
Pie
pieturas, uz atkritumu konteinera bija nolikts neliels
koka
zirdziņš …
Uz
trim kājām, viena bija nolauzta …
Sieviete
paņēma zirdziņu, piespieda pie krūtīm,
noskūpstīja
to, un mīļi paslēpa azotē …
Tad
paskatījās uz mums –
un
devās prom …
/turpinājumi sekos/
2 komentāri:
Lai cik skaista puķe, vāzē ūdens jāmaina.
Paldies par smeldzīgo, bet labestīgo rīta stāstu.
Gaišu redzējumu Jums!
Paldies! Lai prieks par gaidāmo dienu!
Ierakstīt komentāru