Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"

Jūrmalciemā

Ceļš mani aizveda pie

Jūras.

Pie

Apvāršņa rietēja

Saule.

No tās

Ceļš mirdzēja tieši pie kājām.

Bet man bija bailes doties līdz

Apvārsnim. Un tad

Saule norietēja. Es paliku stāvam krastā.

Pie manis pienāca kāds zvejnieks un teica –

Rīt būs atkal jauna

Diena.

Pagāja daudzas jo daudzas dienas un naktis,

vasaras un ziemas.

Saulainas, lietainas un arī

vētras pilnas …

Kādos, balta sniega pilnos –

Ziemassvētkos atkal tiku aicināts uz

tikšanos.

Visu tālo ceļu nepārtraukti sniga un sniga.

Mēs braucām lēni jo lēni.

Siltajā mašīnā klusināti skanēja

Ziemassvētku dziesmas ...

Mūs jau gaidīja un ļaudis priecājās, ka

laimīgi atkal esam sasnieguši

Jūrmalciemu.

Nelielā ciemata kafejnīcā, kurā bija paredzēta

tikšanās, vietējie vīri un sievas sēdēja

pie galdiņiem un gaidīja sākumu.

Man, pirmo reizi mūžā, vieta bija paredzēta aiz ...

letes.

Pudeļu un dažādu ēdienu vietā, šoreiz uz

krodziņa letes izplāju savus pantus. Svecītes

Adventes vainagā jau dega.

Es jutos tik pacilāts un sajūsmināts,

ka asaras valdīdams, sāku ar

dzejoli, ko pa ceļam biju uzrakstījis.

Tieši viņiem, siltās vasaras atceroties un

šo dienu prātā paturot:

Kur ir palikušas manas

Mājas!

Un

Dārzs, un mežs, un

Jūra!

Kur ir aizgājusi

Jūra!

Un

Cilvēki nāk tādi

Balti!

Un aiziet balti

Debesīs!

Un arī man uz

Pieres baltas

Sniegpārsliņas kūst!

Mums katram ir mīļi cilvēki,

skaistas lietas un vietas, īpaši notikumi,

kas atkal un atkal atgādina –

nebēdā ne nieka …

Ceļš mani aizveda pie

Jūras…

 Jūra izskatījās tik bezgalīga un

Dziļa.

Jūra un

Debesis bija tik vienotas...

Es pacēlu savas rokas – kā

Putns izpleš spārnus...

Un saucu...

Es saucu arvienu skaļāk un

skaļāk...

Es saucu pilnā balsī un no

visa spēka...

Un tad es sapratu,

ka mana balss un spēks ir

par niecīgu, lai

Dievs mani sadzirdētu... un

es čukstus – savā sirdī izrunāju

šos vārdus –

Dievs, es

Tev pateicos...

Un es ticu, tas

Kungs to

Dzirdēja. 

STĀSTI VISIEM

/turpinājumi sekos/