Vakar savai ergoterapeite apsolīju sacerēt kādu īsu pasaciņu,
solījumi jāpilda!
Re,
kas no tā sanāca:

Reiz, sen senos laikos, kāds visai pieredzējis

Kāts, atkal sev meklēja sievu.

Šoreiz, tas izvēlējās kādu jaunu,

smuidru un zaļoksnēju

Slotu.

Laimīgais pāris pieņēma kopēju uzvārdu –

Slota.

Tā viņi arī dzīvoja, ka cimds ar roku …

Tikai nelaime tā, ka

Kāts bija ieradis dzīvoties

pa visādu ļaužu rokām, bet

Slotai bija jādara netīrie un

nepievilcīgie darbi.

Kādu ziemu notikās tā, ka viņu saimnieks,

pie kā abi strādāja, iegādājās sniega tīrāmo mašīnu ...

Un kad bērni pagalmā savēla lielu sniega vīru,

viņi atrada pielietojumu arī slotai.

Kāts nu dzīvi turpināja, sniega aukstumā iesprausts,

bet viņa dzīves biedre

Slota – baudīja atpūtu un dabas skaistumu …

Bet, kā zināms,

Sniega vīra mūžs nav mūžīgs …

Tā nu nezinu, kā abiem klājas šodien …   /Livars/

Tas gadījumā, ja gribat zināt -

kā man iet ...

/vai vari/