Tas notika pasen …
Tikko
pabeidzu nodarbības, visi jau bija
izgājuši
no telpas, kad pie manis pienāca
kāds
otrā kursa audzēknis un lūdza, vai viņš varētu
no
manis ņemt privātstundas par maksu.
Savukārt
es atvaicāju, vai tad ar to vien nepietiek,
ko
var gūt bezmaksas stundās.
Tas
esot par maz, viņam vajagot daudz, daudz vairāk.
Es
pasmaidīju un speciāli iebildu, ka tā varētu būt
visai
dārga izklaide …
Uz
ko viņš – ka tas būšot tā vērts …
-
Vai
drīkstu zināt, kāpēc Tev to vajag?
Jaunais
puisis ļoti nopietni un visai pārliecinoši sacīja:
-
Es
vēlos būt Valsts Prezidents!
Jā,
to vēl neviens man nebija teicis …
Es - nākamo prezidentu noskatīju un atbildēju,
ka
viņam individuālās
privātstundas
būs par brīvu.
-
Jo,
kad būsi prezidents – Tu taču mani
neaizmirsīsi?
-
Paldies,
protams, ka ne!
Mēs neatlaidīgi strādājām vismaz pāris gadu …
Viņš
bija lielisks students un
Dzīvē
izvirzījās ļoti augstu …
Ps.
Tā nebūt nav priekšvēlēšanu … vai - pašreklāma.
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru