Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"

Tā nu tas bija …

Kaķis graciozi pārstaigāja istabu …

Dāmas izteiksmīgi dzēra kafiju …

Es pacietīgi smaidīju …

Tad visi visu pārtrauca,

kaķis, ne mazāk graciozi iekārtojās uz bufetes,

dāmas pārstāja ēst kūkas. 

Visu skatieni bija pievērsti māksliniekam, un mājas

svinības - ar manu uzstāšanos varēja sākties.

Lasīju savu dzeju, stāstīju visādus notikumus,

daudz smējāmies …

Tad es dzēru tēju, dāmas kafiju,

kaķis graciozi pa istabu pastaigājās …

Tā tas atkārtojās un atkārtojās …

Kaķis manī noraudzījās no bufetes augšas,

dāmas caur kafiju un kūkām …

Līdz, visam skaistajam reiz pienāk gals …

Dzeja noklausīta, kafija un tēja izdzerta,

kūkas apēstas …

Melnais kaķis nolēca no bufetes,

dāmas piecēlās no saviem krēsliem,

es atkal klanījos un siltas puķes saņēmu …

Beigās visi nāca mani,

līdz durvīm pavadīt …

Dāmas deva saldas bučas …

Melnais kaķis stāvēja un neteica neko …

Tad es noliecos, pacēlu to sev pie lūpām un –

nobučoju …

Jau braucu mājup …

Bet, ceļā izjutu lielu nemieru …

Motors rūca, visas spuldzes un spuldzītes mirdzēja …

Bet satraukums pieauga …

Piestāju ceļa malā, paņēmu telefonu

un zvanīju ģimenei, kurā tikko biju viesojies …

Teicu, ka visai nelāgi jūtos un esmu nobažījies par sevi

un savu rīcību …

Kaķis, es teicu …

Viņš visu vakaru tik ieinteresēti klausījās …

Un es viņu … Tik varmācīgi piekļāvu sev …

Es redzēju kaķa acīs nepatīkamo pārsteigumu,

kā es pret viņu tā varēju izturēties …

Es gribētu labot savu kļūdu, bet kā? …

-  Pagaidiet, es paskatīšu, kur viņš ir …

Pēc mirkļa klausulē dzirdēju atbildi …

-  Lūdzu runājiet, Leopolds  Jūs klausās …

Klausulē dzirdēju ... tik klusumu un savus stomīgos vārdus …

Melnais Leopolds - joprojām neatbildēja …

Es turpināju atvainoties …

Cerībā, ka man tiks piedots …

Es saprotu, ir vajadzīgs laiks …

Tomēr - pamācošais notikums palicis prātā uz visu mūžu …

STĀSTI VISIEM

/turpinājumi sekos/