Vai tu tici ...
Divdesmit
ceturtais jūnijs,
Jāņu
diena …
Ar
ritenīti esmu izbraucis ziedošās un reibinoši
smaržojošās
pļavās. Tālumā ganās zirgi …
Debesis
tik augstas un zilas …
Ir
pats dienas vidus, kad iegriezos kādos kritušo
Karavīru
kapos …
Vairāk
par tūkstoti apglabāto …
Tik
daudz jaunu un Dzīvi nedzīvojušo …
Mazā
Kapsētas dārziņā …
Nezin
kāpēc, bet ieejot Kapiņos, es vienmēr pasveicinu
Mirušās
Dvēselītes … tas man laikam no Omītes un Mammas …
Pie
sevis noskaitīju Tēvreizi, sevi un visus pārkrustīju, tad apsēdos
uz
piemiņas vietas valnīša un piezīmju grāmatiņā ierakstīju:
Ir
Līgo nakts un
Jāņu diena.
Bet karavīru
Kapos tikai
Margrietiņas
zied
Un viena sārta
magonīte.
Te ir tik kluss,
Te rozes zieda
nav neviena.
Tik tā kā pļavā
Jāņu
Zāles
Zied.
Vēl
kādu laiku tur pabiju, tad atvainojos par to,
ka
Kapsētā rakstu pantus …
Un pēc
brīža jau braucu tālāk, tad
atskanēja
mobilā telefona zvans …
Es
apstājos un atbildēju.
Zvanīja
kāds labs paziņa, kurš teica, ka tikko
kādā
Kurzemes Kapsētā saviem radiniekiem
Esot
uzstādījis pieminekli …
Un
tajā esot iekalti - kāda mana dzejoļa daļa:
Vai tu tici,
ka ir zvaigznes
debesīs un
kāds mīlestībā
vēro
mūs.
Vēl
viņš sacīja,
ka
vakarnakt esot braucis garām
Vietai,
kur pirms kāda laika notikusi
smaga
ceļa avārija …
Es
varēju tikai paklusēt …
Nākamajā
dienā mēs uzzinājām,
ka
tajā negadījumā gājis bojā –
ļoti
jauns, mums zināms cilvēks …
…
bērēs es norunāju savu dzejoli,
kas
bija uzrakstīts arī uz vainaga lentas …
Vai tu tici,
ka ir zvaigznes
debesīs
un baltiem
ievu ziediem
aizskar mūs.
Vai tu tici,
ka ir zvaigznes
debesīs un
kāds mīlestībā
vēro
mūs.
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru