Raibā gove …
Reiz,
sen senos laikos arī mēs dzīvojām laukos …
Mamma,
Ommama, brālis, es, Džeris, pāris trušu un raibā govs …
Govs,
lai vairāk dotu pienu, un deva ar, bija nosaukta
Rīgā ražotā moto velosipēda „Gauja” plūstošajā vārdā.
Rīgā ražotā moto velosipēda „Gauja” plūstošajā vārdā.
Mūsu
Gauja bija visai augstprātīga un pret mums ar
Omammu
izturējās gana neiecietīgi …
Gadījās
tā, ka kādā skolas direktora mājas apmeklējuma laikā,
viņš
ieskatījās mūsu govē …
Un
tā viņam tika par zināmu naudas summu pārdota …
Vēl
tikai atlika tāds nieks,
kā
mūsu Gauju aiztecināt līdz piecus ar pusi kilometru attālajai skolai,
kur
godājamais virsvadītājs arī dzīvoja.
Tā
kā es uz skolu gāju, pārsvarā katru dienu,
tad
šī operācija tika uzticēta piektās klases skolniekam –
Livaram,
mājās visu sauktam par – Līvi.
Liktenīgajā
rītā devos tālajās zinību gaitās,
pie
vienas rokas portfelītis ar
grāmatiņām
un maizīti pusdienām,
pie
otras raibais govslops …
Viss
jau bija labi, govs rikšiem vien atstāja sētu un
apmierināta
gāja uz skolu …
Pirmās
domstarpības mums sākās visai stāva paugura pakājē …
Kā
zināms, upes pret kalnu netek, arī mūsu Gauja – ne …
Vienīgā
iespēja, to pa gabaliņam iekārdinot ar smaržīgo skolas maizi …
Mana
upe neatteicās arī no uzsmērētā taukuma …
Tā,
laimīgi abi sasniedzām virsotni, lejā gāja,
kā
jau no kalna, knapi varēju līdzi turēt …
tad
tomēr viss ceļojums ilga – kādas stundas četras …
Bet
īstais posts sākās pienākot pie skolas …
Tieši
tad bija starpbrīdis, skolas pagalms pilns ar lieliem un maziem …
Un
te, uz skolas taciņas parādos es – ar raibu govi pie rokas …
Reakcija
bija tāda, it kā neviens laukos nebūtu govi redzējuši …
Jā,
bet viens uz skolu – ar visu govi … un vēl piedevām: raibu …
Visiem
tak’ bija brūnās …
Par
nelaimi, skolas direktora kabinets atradās otrajā stāvā …
Kad
jau nu mana „Gauja” kalnā negribēja
rāpties,
sapratu,
ka pa trepēm ne tik …
Atcerējos
savu mīļo Omammu.
Viņa,
kā vienmēr, pārmeta man krustiņu un teica:
Ej,
Livi …un nebaidies!
Bet
visi skolas bērni, kā viens, smējās …
Govs
raustīja mani šurpu, turpu,
manas
kājas no bailēm drebēja …
Kur,
lai es to sasodīto lopu lieku …
zeme
arī neatvērās …
Cerībā,
ka viņi man to piena mašīnu neaizdzīs,
atstāju
Gauju piesietu pie koka un gāju meklēt direktoru …
Kas,
izdzirdējis pagalmā trako jandāliņu,
jau
steidza man pretī …
Tā
– mans pirmais tirgzinību darījums,
skolas
zvanam skanot,
bija
laimīgi noslēdzies …
/turpinājumi sekos/
2 komentāri:
Pavisam vienkārši, ņem raibu govi, mazbišķiņ baltu pienu, paša dūšu un stāsts gatavs. Brīnumskaists!
Paldies + Dzīve!
Ierakstīt komentāru