Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"








Kas pārvalda Visumu


Tas notika, jā, kad tad tas notika?
Brīvā diena bija tikko sākusies …
Skaists un vilinošs rīta cēliens …
Uz visai modernas, plītij līdzīgas virsmas,
tikai bez tradicionālajiem riņķiem, uzliku
ne mazāk netradicionālo – ātri vārāmo katlu …
saliku tajā visu, ko biju izdomājis,
aizskrūvēju tā masīvo vāku …
Tikai tam nebija vajadzīgais spiediena ventilis/korķis …
Daudz nedomājis, pat neskatoties, izstiepu roku tur,
kur tas vienmēr, pēc mazgāšanas atradās …
Korķis tur nebija. Savādi … Paskatījos blakus, augšā un
apakšā … Izraustīju visas esošās atvilktnes …
Dzirdēju, ka katls jau sāka vārīties un bez ventiļa, pa
atveri, šņākdams ārā lauzās tvaiks …
Izslēdzu plīti un turpināju meklēt sasodīto noslēdzēju …
Uz grīdas jau bija izbērts atkritumu maisiņš,
rāpus izložņāta virtuve, pat vannas istaba, koridors …
Mans, tā jau nelielais, pacietības mērs bija iztukšots …
Korķis bija nozagts, paslēpies vai patvaļīgi atstājis šo māju,
vai pat dzīvi?...
Es atspiedos pret ledus skapi un gandrīz 
pilnā balsī iekliedzos, 
ka taču jābūt kādam uz pasaules, kas zina, 
kur tas ķēms ir palicis …
Ak, Dievs, kur tas ir nozudis!
Ha, patiešām, Dievs jau nu noteikti to zina …
Bet … es jau nu te, pret aukstuma ierīci atspiedies,
tam – kas pārvalda Visumu …
Kas pie Debesīm Zvaigznes ceļ …
nevaru prasīt par kaut kādu …
stulbu katlu un, par tikpat stulbu korķi …
Bet, vispār, Dievs – Tu jau nu gan to zini,
un tagad smejies par mani, kur
tas jukušais korķis ir aizgājis …
-  Bet, piedod man to, Dievs, es Tev to nelūdzu … 
bet vispār – kur viņš ir … 
bet es Tev to neesmu lūdzis. 
Nē …
Tā, galīgi nomocījies ar sava  katla ventili, 
nabadziņš stāvēju virtuves stūri, ledusskapim pielipis …
… nē, tā nebija balss … tas bija kaut kas, kas man it kā teica:
Nu, ko tu stāvi, tev nešķiet, ka tajā katlā viss jau būs piededzis …
Ņem koka karoti un steidzīgi apmaisi to …
Pats biju tik ļoti piededzis, to korķi meklēdams, 
ka tūlīt paklausīju …
Uzmanīgi noņēmu atskrūvēto vāku un ar karoti maisīju,
pavisam ne piedegušo saturu …
Vēl padomāju – ak, Dievs, kas ar mani notiek? …
Kāpēc es to daru, vai tiešām veselā sajēga mani jau atstāj? …
Ziniet, laikam – tā bija vismuļķīgākā poza manā mūžā,
kad es, ar korķi koka karotē, nometos virtuvē uz ceļiem …
-  Dievs, paldies! 
    Tu, kas pārvaldi visumu, pat zini, 
    kur es savus grāpja korķus izmētāju ... 
    Dievs, bet Tu jau dzirdēji, 
    es jau pavisam to nelūdzu … Paldies, Tev!
Mani neatstāja sajūta, ka mums abiem bija jautri, ka arī
Viņam, nereti, gribas pasmieties …
Jā, un kas jums šodien pusdienās, vai viss ir savās vietās?





/turpinājumi sekos/


2 komentāri:

Anonīms teica...

Kur nu prāts, dzejnieks pie grāpja, un vēl ar spiediena ventili! Fiziķis vai sievišķis- tad jau gan..

Livars teica...

Paldies!
Tāpēc jau arī bija vajadzīga palīdzība no malas ...