Atzīstiet patiesību ...
Pa
koridoru man pretim nāca nodaļas vadītāja Maija.
- Sveiks,
Livar! Vai Tu atnāksi manējiem rīt uz „pēdējo zvanu”?
- Maija,
un tikai šodien man to saki?…
- Atnāc,
lūdzu! Un pasaki tā, kā Tu to proti …
Pasaki
viņiem, lai nekad neaizmirst, ka Dievs ir un,
lai
viņi to atceras visu mūžu.
- Labi,
mīļā Mājiņa!
- Tad
Tu pateiksi tā, lai viņi Tev notic?
- Maija,
ticība gan būs viņu ziņā, bet es centīšos!
- Pacenties
gan!
- Tad
līdz rītam!
- Līdz
rītam!
Pārnācis
mājās, tikai pa īstam apzinājos, ko esmu apsolījis ...
Ak,
Dievs - kā lai es viņiem to pasaku? Kā lai viņi man notic?
Kārtējo
reizi biju apsolījis neiespējamo ...
Es
nolaidos uz grīdas un teicu: - Dievs piedod man to.
Ko lai es viņiem pastāstu?
Ko lai es viņiem pastāstu?
Es
gulēju uz grīdas … un redzēju istabu no cita rakursa …
Man
prātā nāca visādas domas …
Es
atcerējos: Kādu dienu gāju garām Strēlnieku piemineklim.
Pie pieminekļa stāvēja kāda mācītāja,
viņai apkārt bija cilvēku pūlis ar sarkanbaltsarkaniem karogiem rokās.
Pie pieminekļa stāvēja kāda mācītāja,
viņai apkārt bija cilvēku pūlis ar sarkanbaltsarkaniem karogiem rokās.
Man
prātā nāca mācītājas, tur, pie Strēlniekiem sacītie vārdi:
‘’Atzīstiet
patiesību un tā jūs darīs brīvus!’’…
Jā,
tā jūs darīs brīvus, bet ko lai vēl viņiem saku? …
Vēl atmiņā atsaucu kādu mazu lūgšanu:
„No gļēvulības, kas neuzdrošinās
skatīties patiesībai acīs,
no kūtrības, kas samierinās ar
puspatiesību,
un no iedomības, kas jūtas zinot
visu patiesību,
- Dievs, pasargā mani!”
Tā es tur gulēju uz grīdas un man bija divas atziņas …
Vairāk man prātā nekas nenāca.
Nākamajā rītā, darba kabinetā šķirstīju Bībeli, piezīmes,
meklēdams kādas sakarības starp abiem lielumiem, bet nekā neatradu.
meklēdams kādas sakarības starp abiem lielumiem, bet nekā neatradu.
Līdz „pēdējam zvanam” bija atlikusi pusstunda …
Nekas neliecināja, ka es būšu spējīgs cilvēkiem
kaut ko neaizmirstamu pastāstīt.
Tad pie kabineta durvīm es dzirdēju klauvējienu.
Ienāca Tehnikuma direktora sekretāre, viņai rokās bija kāda vēstule.
Tas bija reti, ka sekretāre man nesa augšā pastu. Šoreiz viņa to
darīja.
Tā bija vēstule no daudziem zināmā misionāra un sludinātāja –
„Misija ar Riku Reineru”.
Es skatījos uz vēstuli un cerēju, ka tajās būs kāda saikne, starp
diviem lielumiem.
Es to atplēsu.
Jā…
Jā…
Līdz „pēdējam zvanam” bija atlikušas tikai dažas minūtes,
lai paspētu aiziet līdz Mazajai zālei.
Ar vēstuli rokā, plati smaidīdams, iegāju telpā.
Es biju pēdējais.
Maija, norūpējusies teica: - Es jau sāku nervozēt, kur tu kavējies.
Tu gribi runāt sākumā vai beigās?
- Maija, Tu taču man teici, lai pasaku, ka Dievs ir!
Protams, ka runāšu beigās, lai viņi to atceras!
Sēdēju, klausījos citu runas un nevarēju sagaidīt savējo.
Tad dzirdēju, ka pieteica mani.
Es piecēlos un ar vēstuli rokā izgāju nelielās telpas priekšā ...
Izstāstīju viņiem visu, ko biju viņu nodaļas vadītājai solījis,
kā gulēju uz grīdas, kā atcerējos mācītāju, kura novēlēja atzīt
patiesību,
jo tā mūs darīs brīvus, atcerējos kluso lūgšanu …
Es sacīju, ka nevarēju iznākt priekšā un tikai sacīt - atzīstiet patiesību,
kas jūs darīs brīvus …
Par vēstuli, ko sekretāre ienesa piecas minūtes pirms šīs tikšanās.
Es viņiem rādīju šo konvertu No Rika Reinera un sacīju,
ka iepriekšējo sveicienu biju saņēmis vismaz divus gadus atpakaļ …
Šoreiz mani Riks aicināju uz kādu pasākumu.
Visa vēstule sastāvēja no diviem teikumiem:
Pirmais bija – kur, kad un cikos?
Un pēdējais – „Atzīstiet patiesību un tā jūs darīs brīvus! ”
- Lūk, arī viss, ko gribēju jums pateikt …
- Lūk, arī viss, ko gribēju jums pateikt …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru