Reinis Silavs - Ejam skolā!

Livars - Nesen portālā Draugiem.lv, zem kādas fotogrāfijas lasīju jautājumu: Vai tev patīk dzīvot? ... man - jā, atbildēja pats jautātājs.

Reiz, kāda sociālā darbiniece man stāstīja par cilvēkbērnu, 
kas bija aizbēdzis no mājām ...

No labas un situētas ģimenes ... Visi bija neziņā ... kāpēc tā? ...

Un izrādījās, ka ... mazā cilvēka dzīve bija pārvērsta par neiespējamo ...

Zīmējums ir labs, bet ...

Tu mācies labi, bet ...

Es tevi mīlu, bet ...

Šoreiz saruna ar cilvēku, kas nesaka - bet ...

cilvēku, kuru mīl bez - bet ...

Cilvēku, kā kādu no mums!

Reinis Silavs - Es pats cenšos izvairīties no šī vārda - bet.

To dzirdot kādā sarunā vai lasot kādā teikumā, uzreiz sajūtu tādu kā vilšanos…

Vēl tagad ļoti labi atminos, kā pirms astoņiem gadiem, kad dzīvoju Īrijā un mācījos tur, man ļoti patika zīmēt. Es zīmēju ļoti daudz, tas mani aizrāva.

Reiz skolā, kad tikko biju pabeidzis zīmēt sunīti, izdomāju to parādīt klases meitenēm. Varbūt, to darīju - lai parādītu citiem, ka kaut ko protu labāk nekā viņi?

Īsti pats nezinu. Bet tad, man klāt pienāca viens no puišiem un aiz skaudības teica:

"Tas ir labs zīmējums, bet … žēl, ka nozīmēts" ,

tajā brīdi es tiešām sajutos ļoti nelāgi un nepatīkami.

Livars - ... ir pagājuši astoņi gadi ...

Tev jau sešpadsmit. Kāds ir bijis šis laiks?

Reinis Silavs - Precīzi es nevaru pateikt,  kāds ir bijis šis laiks…

Tas nekad nav bijis stabils. Dažreiz ir bijuši tie paaugstinājumi, kad viss liekas tik ideāli, tik labi un dažreiz tie pazeminājumi, kad jūti … vai pat varētu teikt - ceri, lai pasaule tūliņ sabrūk. Protams, es pats nevēlos turēties ne pie viena no tiem, jo dzīvē tas krāšņums ir - tās daudzveidība… Apzināšanās, kad pēc lietus vienmēr būs saule un tāpat, ka pēc tā pazeminājuma - vienmēr būs tas paaugstinājums.

Livars - Izcili grandiozās Olimpiskās spēles ir beigušās, Rīgas svētku salūts izskanējis ... vasara jau uz rudens pusi ... Tev jauni notikumi, jauna skola. Ko esi izvēlējies, kas gribi būt? Kāds gribi būt?

Reinis Silavs - Kas es gribu būt man jau ir sen zināms - Reinis Silavs,

kultūrists, spēcīgs un uzticams puisis, draugs - uz kuru vienmēr varēs paļauties, dēls par kuru varēs lepoties un cilvēks, kas nekad neatkāpsies…

Protams, tas ir jānopelna - ne naudā, ne vārdos, bet darbos.

Kāds es gribu būt?  Tas ir pa visam vienkārši, cilvēks kurš patiktu citiem, cilvēks ar kuru ir viegli parunāt, cilvēks kam nebūs vienalga. Vienalga tad, kad redzēs draugu nelaimē, vienalga, kad atradīs kaķēnu uz ielas…

Livars - Reini, kā to sasniegt? Vai Tu jau esi ceļā?

Reinis Silavs - Lai sasniegtu kaut vienu no saviem mērķiem, pēc tiem ir jātiecas, jālaužas un jācīnās. Mērķis, varētu pat teikt, ir pats svarīgākais manā un visas cilvēces dzīvē. Jo bez mērķa cilvēkam nav jēgas dzīvot. Ceļā uz saviem mērķiem cilvēks ir tad, kad tos apzinās, un es droši varu teikt, ka esmu ceļā uz saviem mērķiem, jo smagi strādāju, lai tos sasniegtu.

Livars - ... smagi strādāju ... vai tā nav daudzus … atbaidoša frāze?

Vai šāda atbilde cilvēkus pārliecina?

Reinis Silavs - Tā tiešām ir daudzus atbaidoša frāze, jo daudziem ir bail no grūtībām, no smaga darba, no tā - ka vajadzēs vairāk piepūlēties nekā parasti. Tā pārliecina tikai tos, kas nebaidās no grūtībām. Tos, kurus varētu saukt par sliņķiem, šī frāze nekad nepārliecinās, jo viņi pat īsti nezin, ko tas nozīmē. Nezin, kā ir sevi visu izlikt treniņā, koncertā vai kur citur.

Livars - Kā tas ir Tev, kāpēc tu to dari, kas ir tas - ko tu dari?

Reinis Silavs - Pēc katra treniņa, kad esmu pārcilājis neskaitāmu svaru daudzumu, es apzinos, ka tas man pašam palīdz, tas padara mani gan fiziski, gan morāli stiprāku. Protams,

sākotnēji es tam īsti neredzēju jēgu … jo neredzēju rezultātu.

Mērķis – tas jau mans ir sen, iegūt skaistu fitnesa figūru. Pienācīgi pēc tā sāku tiekties tikai tad, kad ieraudzīju pirmos - acīm redzamos rezultātus.

Livars - Jā ... Tev ir laba stāja, lielisks augums ... Pieļauju domu, ka tu varētu būt par modeli pasaules labākajās modes skatēs ...

Daudziem, iespējams, kultūristi asociējas ar reljefi iezīmētām muskuļu grupām ...

Reinis Silavs - Tā arī ir, kultūristu uzdevums nav celt svaru zālē pēc iespējas lielāku svaru, kā daudzi domā. Daudzi jauc kultūrismu ar svarcelšanu, tās ir divas pilnībā atšķirīgas lietas. Kultūristam ir jācenšas pēc iespējas pareizāk un precīzāk izpildīt katru vingrinājumu, lai tieši tā muskuļu grupa trenētos visefektīgāk un augtu pareizāk.

Svarcēlājiem uzdevums ir pacelt lielāku svaru, neatkarīgi no ķermeņa proporcionalitātes.

Kultūrisms sabiedrībā ir ļoti iecienīts, jo gandrīz jebkurš jauns vīrietis vēlas pievilcīgu ķermeni. Taču par pareizu ķermeņa trenēšanu zina retais. Daudzi mūsdienās domā, ka divreiz nedēļā ejot uz sporta zāli…

un, vismaz trīs reizes nedēļa piedzeroties, kaut ko sasniegs. Bet viņi ļoti kļūdās. Pats esmu dzirdējis no dažiem zēniem pārmetumus, ka tas nav vajadzīgs, ja paši gribētu, iegūtu redzamus rezultātus, tad to izdarītu divās nedēļās. Par tādiem es vien pasmaidīt  varu, tas nenāk ne divu nedēļu, ne divu mēnešu laikā, tas nāk ar gadiem…

Livars - Reini, vai tu esi sev iezīmējis kādu robežu ... cik lielām vai iespaidīgām ir jābūt tavām muskuļu masām, apjomam, reljefam?

Reinis Silavs - Tam es vēl neesmu ievilcis nekādu robežu. Daudzi var tam nepiekrist, esmu bieži dzirdējis dažādus pārmetumus par to, lai neaizeju par tālu. Uzskatu, ka katram ir jābūt tik lielam un spēcīgam, lai spētu aizstāvēt savu meiteni, kas tas par vīrieti, kurš nespēs aizstāvēt ne sevi, ne savu sievu. Savu reljefu es ceru pilnveidot visu mūžu. Nevēlos to beigt pilnveidot, jo vienmēr atradīsies nianses kādai muskuļu grupai, kuru vēlēšos uzlabot. Saka, ka vecumdienās būs daudz problēmu, smejoties vienmēr tiem atbildu, lai paskatās uz Aivaru Visocki, piecdesmit piecu gadu vecumā būt tādā formā… ir neticami.

Livars - Kāda izskatās tava reālā, jauna džeka diena? Kā tu dzīvo, ēd, guli ... draugi, draudzenes, skola, ģimenes pienākumi, hobiji?

Reinis Silavs - Mana diena vienmēr sākas ar kārtīgi izgulētu nakti, man nepatīk celties agri un kaut kur doties. No mājas es nekad neizeju nepaēdis, jo nezinu cikos precīzi būšu atpakaļ mājas. Ēšanā man ir svarīga katra ēdienreize. Esmu cilvēks, kas ļoti mīl labi paēst, ja man ēdiens nebeigtos, varbūt, pat vārētu nebeigt ēst… Daudz laika pievēršu sev un mācībām. Protams, man patīk ar draugiem aiziet uz kādu nakts pasākumu un kārtīgi izdejoties ar meitenēm, taču nedaru to pārāk bieži. Ar draugiem ikdienā tiekos, bet neaizraujos ar laika šķiešanu…

sēžot ārā un dzerot. Tas man nepatīk, kaut arī to dara daudzi mani paziņas. Kā jau visiem jauniešiem arī man ir dažādi ģimenes pienākumi, bet tie pārsvarā sastāv  no savas istabas uzkopšanas un mājas ”izsūkšanas”.

Par hobijiem varu nosaukt tikai divas lietas: trenēties un braukāšanu ar motorolleriem. Ne reti, draugu lokā – raļļojam ar tiem un vizinām meitenes, izbaudām ātrumu… Kaut arī man ir viens no ātrākajiem skuteriem mūspusē, es labāk piekrītu braukšanai bariņā,  nekā vienam pašam lidot pa priekšu. 

Livars - Jā, par lidošanu ... Kur esi bijis, ko redzējis?

Reinis Silavs - Es neesmu bijis pārāk daudz dažādās valstīs, kaut arī ļoti vēlētos apceļot pasauli…

Ēģiptē redzēt piramīdas, Ņujorkā - Brīvības statuju, Parīzē - Eifeļa torni un daudz citu, neaptveramu lietu un vietu pasaulē…

Vislabāk man patika Spānija. Sajust to siltumu, redzēt viņu kultūru, ikdienu, sajust tās pludmales smiltis…

Uzskatu, ka ir vērts apceļot katru valsti, katrai ir sava seja, savi skaistumi, vairāk vai mazāk.

Esmu bijis arī Šveicē, neaizmirstami skaista …

vienreizējas celtnes, greznas ielas, laipni cilvēki…

Livars - Pēc mirkļa - Pirmais septembris, jauns ceļojums ... cita vide, jauni kursa biedri, nezināmi pasniedzēji... Ko vēlies sev, ko vēlēsi saviem turpmākajiem kolēģiem?

Reinis Silavs - Par jauno skolu esmu daudz domājis…

Izglītību, skolu uzskatu par ļoti svarīgu, tajā vēlos justies komfortabli un droši, 

kā nekā - mēs tajā pavadām lielu daļu savas dzīves, tur iegūstam jaunus draugus, tur mācāmies, jau tur mums tiek pavērtas durvis uz vēl plašāku pasauli …

Ejam skolā, labi!?

/turpinājums sekos/