Rīgas dzejnieka Aleksandra Čaka draugs mākslinieks 

Aleksandrs Junkers atceras: „Mums ar Čaku bija viena kopīga mīlestība – Rīga. Klīzdami pa Maskavas priekšpilsētu, Iļģuciemu, Daugavas krastu, ostu, 

mēs vērojām akmeņkaļus, nažu trinējus, reņģu sievas tirgū un ostas strādniekus, 

par kuriem Čaks rakstīja savā dzejā, bet es attēloju savos darbos.”

   Ikreiz, kad māksliniekam bija brīvāks laiks vai pabeigts darbs, viņš devies pie sava drauga, kur viņš vienmēr juties gaidīts. Viņam licies, ka viņi abi ar Čaku labi saderējuši kopā un ka viņi viens otru papildinājuši.

   Braukdams pa taksīša šoferi, A. Junkers daudz ko pieredzējis, saskatījis visvisādus tipus, iekūlies dažādās nepatikšanās un par to stāstījis savam draugam, kurš, šajos stāstos klausoties, guvis ierosmes saviem dzejoļiem un stāstiem.

   Kārtējo reizi klīzdami pa Rīgu, abi iegājuši kādā Marijas ielas nama pagalmā, kur redzējuši, ka no koka atrāvušos kļavas lapu satvēris mazs, bāls puisītis un piespiedis sev klāt. Citreiz Daugavmalā viņi ievērojuši divus noskrandušus zēnus. Savienojis šos divus gadījumus, A. Čaks uzrakstīja lielisku stāstu „Kļava lapa”, kurā iemūžinājis izjūtas, kuras izraisījuši pavisam parasti, ikdienišķi vērojumi. Ejot pa dzimtās pilsētas ielām, pagalmiem, laukumiem, viņam nekas nepaslīdēja garām un nekas neatstāja vienaldzīgu.

   Atmiņu tēlojuma beigās A. Junkers raksta: „Ja Čaks ko mīlēja, viņš mīlēja ar visu sirdi. Par visu vairāk viņš mīlēja savu pilsētu – Rīgu.”

/80 teksti par Rīgu un rīdziniekiem.

Sastādījusi: Viktorija Tetere. Rīga 2000/