Livars – Vai tu esi noslēpums?

Andris Tuls – Esmu, iespējams... Tā vismaz man šķiet...

Livars – Kāpēc, kāpēc tu nepieraksti savas pasaules izjūtas... es tevi redzu – kā ... kā labu un sirds skaidru cilvēku... /hm – mazliet sentimentāli/ bet – vai tu negribētu kādreiz piedalīties mūsu valsts politikas veidošanā... tur tādi vīri ir ļoti vajadzīgi?

Andris Tuls – Es tomēr esmu drusku noslēpumains, viss jau nav jāizklāsta vārdiem...

Vai es vēlētos...

Vairāk jau gan, ka nē... negribu sevi sabojāt ar šīm sliktajām emocijām, kas notiek politikā. Arī intereses nav vērstas uz politiku...

Livars – Kas tev ir Latvija?

Andris Tuls – Latvija ir mana Dzimtene. Dzimtene – no kuras es nevēlos aizbraukt. Bet, vai viņa nepiespiedīs mani to darīt... un aizbraukt no šejienes?!

Livars – Latvija ir arī mana Dzimtene, ko mēs varam Viņas labā darīt?

Andris Tuls – Vai mēs varam?... Vai mums pietiktu spēka – ko izdarīt?

Ir jābūt vienotai tautai – lai mēs varētu ko uzlabot un palīdzēt Latvijai.

Livars – Bet, ja nevaram... kas tad?

Andris Tuls – Tautā ir jābūt vienotībai...

Livars – Kas ir tas, ko tu visvairāk mīli pasaulē?

Andris Tuls – Vai šajā pasaulē ir... ko tik ļoti mīlēt?...

Šajā pasaulē ļaunums ir vairāk – kā labums.

Izlemt, ko Es mīlu pasaulē – ir grūti...

Livars – Sevi!?

Andris Tuls – Jā... Katram cilvēkam ir jāmīl sevi!

Livars – Tev jau ir astoņpadsmit gadu, vai dēlu gribi?

Andris Tuls – Tam visam ir vēl laiks... Šobrīd es to nevēlos.

Livars – Kāpēc?

Andris Tuls – Tas ir par agru. Tas tikai būtu grūtāk gan man, gan arī dēlam... ja viņš man būtu...