Livars – Bastejkalns, Dzegužkalns, Torņakalns, Čiekurkalns, Katlakalns, kādreiz bija Kubes kalns un Sarkandaugava ar nosaukumu – Sarkankalns.
Vēl nāk prātā Ziepniekkalns, Grīziņkalns un protams – Āgenskalns.
Kā lielais Dailes teātra dižgars pareizi sauca – Hāgen(s)kalns...
Andri, kādas asociācijas?
Andris Tuls – Troņkalns un Ziepniekklans, kā arī – Hāgenskalns ir apkārt man... Asociējas ar mājas pusi...
Livars – Tad tu būtu – to kalnu /klanu/ centrā, centrs!?
Uz ričuka... vai kā tu viņu sauc!?
Andris Tuls – Pareizāk būtu jāsaka – BMX
Es esmu tieši šo kalnu centrā...
Livars – Un, kā sauc tos viļņus, paugurus, virsotnes, piramīdas, mākoņkalnus vai pārlidojumus virs paugurainēm... kas tas ir?
Andris Tuls – Var lēkt pa /pār/ pauguriem, piramīdām, cilindriem...
Var veikt pārlidojumus. Viss atkarīgs – cik liela iedvesma ir –
lai veiktu visus šos trikus.
Visbiežāk tas notiek skeitparkā ''Troja'', kas ir tuvu manām mājām.
Livars – Tas tev no Māra (Māris Štrombergs), vai viņam no tevis... ir kādas
sakarības?
Andris Tuls – Mums sakritības nav nekādas... Man pat nepatīk, ja to salīdzina. Tas ir pavisam savādāk... atšķirīgi no viņa sporta veida!
Livars – Tā! Tas labi! Tātad, kas esi Tu, kā un ko dari – Tu?
Andris Tuls – Mārim tas viss ir ātrumā... Man tas ir – augstums.
Tās ir pavisam citas sajūtas. Gandrīz... ka tu spēj pieskarties debesīm!
Livars – Tas ir tur, kur mākoņi... vai tur – kur zvaigznes, zvaignītes...
Andris Tuls – Tur, kur aiz mākoņiem ir saule...
Livars – Sapņu, cerību, arī ilgpilnu meiteņu acu skatienos?!
Andris Tuls – Drīzāk... labās sajūtās... ko izbaudu lidojot.
Livars – Tad tu neredzi viņu acis, kad atdalies no mūsu /visnotaļ/ grēcīgās zemes?
Andris Tuls – Es neredzu... es esmu tikkai savās sajūtās, emocijās...
Livars – Tevi uzlūkojot un ar tevi runājoties, tu atstāj tāda forša, labsirdīgā džeka iespaidu, bet sporta veids –
izskatās... tāds – kā agresīvs?.. kā tad ir ar to planējumu/atrāvienu/
un tevi?
Andris Tuls – Dažkārt... tas notiek pat ļoti agresīvi, citreiz – mierīgi, izbaudot sajūtas. Viss ir atkarīgs no labsajūtas...
Ja esmu dusmīgs, ar sabojātu garastāvokli, braucu agresīvi un pārdroši. Šādā veidā es izlieku visu savu negatīvo enerģiju tur...
Livars – Ja brauktu F 1 ... ar sliktu garīgo...uzbrauktu debesīs uz neatgriešanos....
Andris Tuls – Bet kur, lai gan lieku šo slikto garastāvokli?..
Ne jau uz cilvēkiem...
Tad aizmirstu visu slikto, tur –
gaisā esot...
Livars – Ar pāris ratiem, ķēdi, diviem zobratiem un cilvēka muskuļu spēku...
var pacelties gaisā... cik augstu?
Andris Tuls – Cik spēj! Ir jādomā par nosēšanos... Jo augstāks lidojums... jo sāpīgāks piezemējums!
Viss tomēr jādara apdomājot... cik tu to spēj –
lai nesavainotos...
Livars – Tev patīk sāpes... arī to cilvēku, kuri tevi vēro?...
Andris Tuls – Protams, sāpes ir un tur bez tām nevar! Protams, ka skatītājiem tas liekas sāpīgi, bet man jau vairs tās nav sāpes... tik ļoti lielas...
Livars – BMX un tu – abi esat no cauruļrāmja... kurš tev ir pirmais salūzis?
Andris Tuls – Dažkārt jūtu, ka sāku lūzt...
Un tomēr – ne es, ne mans BMX – vēl nav salūzis... Mēs esam izturīgi.
Livars – ...es ar to savu rolleri, pirms un pēc braukšanas aprunājos un pasaku, ka viņš ir tāds – baigi labais... kā tev tur ar to metālu?
Turi istabā vai laukā pie sētas staba, nežēlīgā salā un mūžīgajās lietus gāzēs?
Andris Tuls – Es viņu neatstātu ne lietū, ne salā. Viņs tiek turēts garāžā, lielā drošībā. Bet uz ziemu saeļļots un nolikts kādā siltākā vietiņā.
Livars – Cik sver tavs lidaparāts, kāda viņam jāiztur slodze un vai tas ir dārgs pasākums, Andri?
Andris Tuls – Viņš sver 10,4 kg. Slodze ir liela... jo dažkārt –
aiz dusmām... es sviežu viņu... kur pagadās... vai krītot – no stūres šķind dzirksteles, pret asfaltu atsitoties...
Tas ir samērā dārgs prieks... ja vēlies labu aparātu.
Es viņu esmu salicis pa diviem gadiem, smagi strādājot...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru