Livars – Es jau arī... ar visiem saviem braucamrīkiem esmu sarunājies... Vasarās, braucot ar rollerīti, viņu vienmēr nobučoju uz pieres /uz tiem mērstikliem/ gan pirms, gan pēc braukšanas... skaidrs, ka dzīvs!

Anta Baidekalne – Jā, lai arī cik dīvaini es dažkārt nejustos, piedzīvojot ko tādu, šķiet, ka īstam tehnikas cilvēkam tādam arī jābūt. Jājūt to, kas saista, jo tikai tā – var saprast tā patieso būtību un rast pareizos risinājumus.

Livars – Bet, kā ar vakartērpiem, smaržām, spicpapēžu kurpītēm, iedegumu krēmiem un disenītēm?

Anta Baidekalne – Savā patiesajā būtībā es vienmēr būšu un palikšu sieviete, neskatoties uz savām interesēm. Šī tehniskā vide neliedz un neapslāpē manu sievišķīgumu. Bet ja godīgi, tādas īstas –

sieviešu padarīšanas, proti, nebeidzamās sarunas –

par tusiņos redzētiem un satiktiem puišiem, pārmērīga kosmētikas lietošana, nogurdinošās iepirkšanās tūres... mani, tā īpaši –

nekad nav saistījušas...

Livars – Paldies, Anta! Gribu tik vēlēt:

Lai tev

Eņģelis ar mazu lampiņu

tek pa priekšu! /Livars/