Antra Brēmane: Deja – tā ir mana dzīve!

Livars – Antra, Antra... mana skaistā pilsēta…
Jā, vai tu esi bijusi Brēmenē?
Un vai tu esi dejojusi Brēmenē?
Tu māj ar galvu un turpini smaidīt.
Antra Brēmane – Zini, Livar, es bērnībā uz skatuves biju galvenais taurenis.
Es dejoju pašu visgalvenāko taurenīti, un man toreiz bija pieci mazi un skaisti gadiņi. Kā man jau toreiz patika dejot! Nu tieši tāpat kā tagad. Es visu mūžu esmu gribējusi dejot, un to es arī daru. Es priecājos par cilvēkiem, kuri kopj savas jūtas, skaisti ģērbjas un rūpējas par savu stāju un ķermeni kopumā.
Man patīk skatīties daiļslidošanu, un esmu līdz asarām aizkustināta, priecājoties par cilvēka skaistumu, viņa ieguldītā darba, neatlaidības un milzīgās pacietības triumfu. Deja – tā ir mūzika, tā ir grācija, tas ir manas bērnības taurenīša lidojums…
Es esmu laimīga, ka to saprot manu mīļo meitu tēvs un mans jaukais vīrs, un arī lieliskais deju partneris – mans Andis.
Livars – Bet man, klausoties tevī, visu laiku gribas smaidīt.
Tu par visu to stāsti ar tādu aizrautību un mīlestību.
Antra Brēmane – Bet vai tad tā arī nav laime, ka tu vari dzīvē darīt to, kas tevi tik patīkami saista! Es mīlu savu ģimeni, priecājos par saviem mazbērniem un varu būt gandarīta, ka viņiem visiem patīk mūzika, teātris un viņi nav vienaldzīgi pret apģērbu. Jā, un mūsu ģimenes vīrieši arī skaisti dejo…
Livars – Tu ieminējies par apģērbu, un man jāteic, ka tu esi ne tikai deju skolotāja un matemātikas pasniedzēja, bet tu ar savu stāju un ģērbšanās stilu mums esi arī skaistuma skolotāja.

Antra Brēmane – Es dejoju, kopš sevi atceros. Un tas, protams, izkopj stāju un gaitu, tas mobilizē cilvēku, māca pacietību un neatlaidību. Dejošanai, protams, bija vajadzīgi tērpi, un tajos laikos skaistas lietas nopirkt bija grūti vai pilnīgi neiespējami. Es sāku sev kleitas un blūzītes šūt pati, un izrādījās, ka arī tas man patīk un padodas.
Livars – Jā, arī es tajos laikos iegādājos sev šujmašīnu un apgādāju sevi ar visām nepieciešamajām drēbītēm. Tik to audumu izvēle bija briesmīga…
Antra Brēmane – Tur tev taisnība. Bet, ja lika lietā fantāziju un pacietību, varēja radīt pat ļoti skaistas lietas.
Livars – Jā, un, kad biji sevī izkopusi arī tērpu darināšanas meistarību, tu vēlākajos gados piedalījies “Burda Moden” rīkotajā konkursā un kā viena no Latvijas uzvarētājām biji uzaicināta uz lielo kopā sanākšanu Polijā, kurā Antra Brēmane uz “mēles” demonstrēja savus lieliskos, pašas darinātos vakartērpus.
Antra Brēmane – Arī tas bija skaists laiks. Galvenais jau ir nesēdēt ar klēpī saliktām rokām un nečinkstēt par to, kā mums nav.
Mans vīrs ir ārsts – dietologs, un mēs abi ne tikai paši ievērojam, bet arī neatlaidīgi sludinām pareizu ēšanas kultūru. Es par to bieži runāju ar saviem audzēkņiem un kolēģiem. Tas ir tik ļoti būtiski un nozīmīgi – domāt par to, ko un kā tu ēd. Pasaulē un arī pie mums ir tik daudz cilvēku, kuriem ir lielas problēmas ar lieko svaru. Cilvēki piekopj tik mazkustīgu un neveselīgu dzīves veidu, ka jau trīsdesmit gadu vecumā par to nākas dārgi maksāt. Gribētos, lai viņi vairāk pievērstu uzmanību sev un līdzās esošajiem cilvēkiem. Lai cilvēki nav vienaldzīgi pret viņiem uzticēto.
Vienaldzība un slinkums ir tas, kas posta, bet mīlestība, smaids, ieinteresētība, mērķtiecība un pacietība dara cilvēku skaistu un laimīgu!
Livars – Zini, Antra, arī man patīk tas, ko es daru. Un, ja tas tā nebūtu un man būtu vairāk brīva laika, arī es ietu pie tevis dejot, kā to dara daudzi jo daudzi.
Tu skaisti dejo un proti to iemācīt arī tiem, kas to vēlas.
Un taurenītis – tas jau ir gara un dvēseles simbols…

/Livars - teksts & foto/