Uz laukiem, uz laukiem…

Anniņa – Pēci, tu zini jaunumu?
Pēcītis – Nē, pēdējais, ko es zinu, ir tas, ka tu esi iemācījusies šampinjonu zupu.
Anniņa – Tad klausies. Es braucu uz laukiem pie tantes un onkuļa Miķeļa. Uz divām nedēļām.
Pēcītis – Brauc.
Anniņa – Mamma teica, ka lauku gaiss un piens man nāks par labu.
Pēcītis – Brauc.
Anniņa – Kāpēc tu tik dusmīgs?
Pēcītis – Bet vai par mani tu esi padomājusi? Divas nedēļas es tevi neredzēšu, neēdīšu tevis vārīto šampinjonu zupu, kamēr tu dzersi lauku pienu un ostīsi apšaubāmu lauku gaisu pie onkuļa Miķeļa un tantes…
Jā, bet kā tad sauc tanti?
Anniņa – Nezinu.
Pēcītis – Re, tu pat nezini, kā sauc to tanti. Dzīvot divas nedēļas pie pavisam svešiem onkuļiem un tantēm, kamēr es ar lielām pūlēm esmu dabūjis biļetes uz filmu “Ilgais Ceļš kāpās”.
Anniņa – Nu atdod tās biļetes brālim.
Pēcītis – Ne jau biļetēs ir tā lieta. Ļaunākais ir tas, ka tu ar mani galīgi nerēķinies.
Anniņa – Bet tu taču neļauj man izrunāt līdz galam.
Pēcītis – Tu gribi vēl pateikt, ka kļūsi par slaucēju un paliksi laukos pavisam?
Anniņa – Nē, es gribu, lai tu mani nobučo.
(Pēcis tā arī izdara.)
Anniņa – Bet tagat klausies, Pēci.
Pēcītis – Es klausos, Anniņ.
Anniņa – Vēl man mamma teica, lai es paņemot līdzi arī tevi.
Pēcītis – Anniņ, zaķīt, nāc es tevi vēlreiz nobučošu!


DAPS/ FREDIS
1982. gada 23. Februārī.
Bahčisaraja