Ne visai patīkami konstatēt, ka arī daudzi pieaugušie ar savu uzvešanos nevar noderēt par paraugu jaunajai paaudzei. Ir cilvēki, kas vēlu naktī savā dzīvoklī skaļi spēlē patafonu vai radio, pie tam viņiem nenāk ne prātā aizvērt logu, lai ar savu “mākslas baudīšanu” pusnaktī netraucētu savas mājas, jā, pat visas ielas iedzīvotāju nakts mieru. Ir arī tādi, kas nevīžo iegādāties vārtu atslēgas un, pārnākot mājās, nežēlīgi dauza ar dūrēm vārtus un pirms sētnieka vai naktssarga atnākšanas uzmodina visu māju. Daudzi jaunie cilvēki uzskata par “labo toni” un vīrišķības pierādījumu braukt tikai uz tramvaja kāpnītēm, tā apgrūtinot citiem cilvēkiem iekāpšanu un izkāpšanu, nemaz nerunājot par to, ka viņu paraugs iedarbojas uz zēniem, kas cenšas viņus atdarināt. Tā pieaugušie, kas paši dažkārt sūrojas par pusaudžu nepieklājīgu izturēšanos, bieži vien aizmirst, ka pieklājību visvieglāk ieaudzināt ar paraugu. Teiksim, ko lai mācās zēns no tēva, kas iet pa ielu, sabāzis rokas bikšu kabatās, un, satiekot paziņas, sveicinot nepaceļ cepuri? Ko lai mācās bērni no mātes, kas, aizgājusi kopā ar viņiem uz teatri vai kino, visu laiku skaļi sačukstas ar blakus sēdētājiem, nepārtraukti čaukstina konfekšu papīrus un tumsā met tos zem krāsla? Arī viņi darīs tāpat, dažreiz varbūt pat neapzinādamies, ka uzvedas nepieklājīgi.
Nekad neaizmirsīsim, ka komunisma laikmeta cilvēkam jābūt ar augstām morālām īpašībām, ar labām zināšanām un nevainojamu, pieklājīgu izturēšanos. Par to jāpadomā mums visiem un kopīgiem spēkiem jācīnās par jaunā cilvēka kulturalu audzināšanu.

/U. Plotnieks,
Rīgas 35. Septiņgadīgās skolas skolotājs/