1953. gadā ...

PADOMJU LATVIJAS SIEVIETE
/1953.g. Nr.10/

Pieklājība jāieaudzina



- Man negribas, ēst buljonu neēdīšu! – Spiegdams kliedz mazais Jānītis. Māte viņu apmīļo un cukursaldā balsī jautā: - Varbūt tev garšos ievārījuma maize?
Uz aizrādījumu, ka nevajag piekāpties uz visām bērna iegribām, māte, sevi attaisnodama, iebilst -: Viņš jau vēl maziņš! Tikai divarpus gadiņa. Gan jau vēl būs diezgan laika bērnu rāt un mācīt.
Pašreiz Jānītim trīs gadi. Ja netiek kaut kas izdarīts pēc viņa prāta, atskan skaļa kliegšana un kategorisks “ne”. Jānītis niķojas, no rīta pieceļoties, niķojas pie pusdienu galda un vakarā gulēt ejot. Māte samierinās ar sava lutekļa kaprīzēm un cenšas viņam izdabāt.
-Tur nekā nevar darīt. Mazais ir ļoti nervozs.
Tas viņam iedzimis no tēva, – viņa nopūšas un noglāsta zēnam galvu, bet par “mazo” atzītais visu noklausās un vēro. Skaidri redzams, ka Jānītis nav nervozs, bet gan nepareizi audzināts, izlaists un izlutināts. Atļaujot “savam balodītim” darīt visu, kas ienāk prātā, māte audzina nevis īstu padomju pilsoni, bet egoistisku despotu, kam vēlākajā dzīvē būs nepatīkamas sadursmes ar kolektīvu. Pienāks diena, kad Jānītis būs līdzīgs Annas Sakses rakstā “Saruna par pieklājību” notēlotajiem jauniešiem ar “svina dibeniem”, kas, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem, vienmēr un visur domās tikai par savu labumu un ērtībām. Un kas te būs vainojams?
Domāju, ka vecāku un visu padomju sabiedrības locekļu pienākums ir audzināt bērnus jau no mazām dienām tā, lai nekad nebūtu jāsarkst par viņu uzvešanos, lai nebūtu neviena tāda jaunieša, par kādiem mēdz sacīt: “Slikti audzināts, nepieklājīgs!”
Taču nereti mēs izturamies pārāk vienaldzīgi pret nevēlamām parādībām bērnu un jauniešu uzvedībā, samierināmies ar tām un neuzskatām par savu pienākumu “iejaukties” viņu audzināšanā.
Bieži vien pieaugušie paiet garām, neaizrādījuši bērniem, kas nepiedienīgi izturas uz ielas.
Sarkanarmijas ielā uz 69. Nama kāpnēm gandrīz katru vakaru pulcējas bērni un pusaudži. Te tiek ēstas saulespuķu sēklas un čaumalas izspļautas vienkārši uz ietves, te tiek pat smēķēts un dažreiz ar neglītām piezīmēm aizskarti garāmgājēji, taču neviens šai bērnu grupai neaizrāda par viņu nepiedienīgo uzvešanos. Nereti blakus pie atvērta loga atrodas pieaugušie, varbūt pat šo bērnu vecāki, bet… tas arī visss, neviena airādījuma vai norājoša vārda te nedzirdēsi.
Turpat tālāk – Sarkanarmijas ielā 66 – ceturtajā stāvā pie loga parasti uzturas vairākas meitenes, liekas, vecāko klašu skolnieces. Kauns dzirdēt, cik daudz cinisma un nepieklājību var sarunāt un izdarīt meitenes, kam nedrīkstētu būt sveši elementārie pieklājības noteikumi. Pa ielu iet salīcis, kropls vecītis – meitenes viņu izsmej, garām iet pulciņš zēnu – meitenes viņus uzrunā. Nesen šīs pašas meitenes uzlēja garāmgājējiem ūdeni, lai “uzjautrinātos”. Šai gadījumā vairs nevar runāt tikai par nepieklājību – tas jau ir huligānisms. Jājautā, kādēļ viņu vecāki un citi mājas iedzīvotāji neaizrāda šīm meitenēm, ka tā nedrīkst uzvesties?