Mūsu senči nekad nav bijuši apmierināti ar to nebrīvību, kādā viņi bija nokļuvuši dzimtbūšanas laikā, tāpēc daudz bija to, kas savas dzīves vietas patvarīgi atstāja un meklēja labākus dzīves apstākļus, aizbēga uz pilsētām, kur dzimtbūšanas nebija, vai arī pāri robežām uz Poliju vai Krieviju. Šo bēgļu starpā bija sevišķi daudz amatnieku: pavāru, kalēju, ieroču meistaru, mūrnieku, dārznieku, namdaru u. c. Ka tas tā patiesi bijis, liecina daudzie sludinājumi avīzēs, kur tie savus izbēgušos ļaudis meklē.