Es pacēlu spaini pie viņa lūpām.
Acis aizvēris, viņš dzēra.
Tas bija tik skaisti kā svētkos.
Šis ūdens bija pavisam kas cits nekā barība.
To bija radījis gājiens zem zvaigznēm,
grieztuves dziesma un manu roku spēks.
Sirdij tas bija kā dāvana.
Kad biju mazs zēns, mirdzošā Ziemsvētku eglīte,
pusnakts mesas mūzika, mīļie smaidi tāpat
piešķīra mirdzumu Ziemsvētku dāvanai, ko es saņēmu.
- Uz tavas planētas, teica mazais princis, -
cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā pašā dārzā...
un neatrod to, ko meklē...
(...)
Paverieties debesīs!
Jautājiet: vai jēriņš ir vai nav
apēdis puķi?
Un jūs redzēsiet, kā viss pārvēršas...
Un neviens pieaugušais nekad nesapratīs,
cik ārkārtīgi svarīgi tas ir!
/Antuāns de Sent - Ekziperī. Mazais Princis/
Kad saule jau nogurdinājusi un gribas
pavēnī - ko jauku palasīt, iesaku -
"Mazais Princis" Tevi nepievils.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru