Didzis Rāgs – Tiem cilvēkiem vajadzētu saprast, ka tas viss ir īslaicīgs lielums, ka tas zaudē savu spozmi, ka tam visam ir jātērē laiks un nauda, ka ar laiku šīs vērtības nekalpos tev, bet, ka tu jau vergosi viņām... šī robeža starp šādu varas pozīciju maiņu ir nemanāma... to pārkāpt ir ļoti viegli... Problēmas veidojas mēģinot tikt atpakaļ...
Livars – Re, gan jau kādam radās doma, ka mēs te abi, tādi ļoti pareizi un iestērķelēti virs galvas vicinām saukļu karogus... Bet mēs visi esam tikai cilvēki... Ko Tu dari, kad šķiet dzīve ir izļodzījusies, liekas pasaule kopā gāžas un nekam nav vairs jēgas...
Didzis Rāgs – Zini, baidos... es baidos, ka zaudēšu prātu... Bez prāta vairs neesi cilvēks. Taču bailes nav nekas slikts, bailes nav vājuma pazīme, tās palīdz mobilizēties, es sāku meklēt risinājumu.
Livars – Cik jau šo sezonu ar mocīti esi nobraucis?
Didzis Rāgs – Neesmu daudz braucis, būs kādi 1500 km, no kuriem 570 nobraucu pagājušo sestdienu un svētdienu, braucot uz Liepāju un Aizputi. Lēnām briestu braucienam uz Čehiju...
Tālākā nākotnē – ASV Route 66...
Livars – O! Lieliski! Labi jau braukts un turpmākais plāns labs!
Tad jau mēs varētu sarunāt tādas īsās ekspresintervijas no notikumu vietām!? Atliek Tev vēlēt daudzmaz paņemt visus kāpumus un kritumus, pagriezienus un līkumus... un tas... ASV trakais, šķietami taisnais ceļš –
arī ir smags... Lai tev ir labi, Didzi!
Didzis Rāgs – Sarunāts. Paldies Tev, Livar!
Lai Tev arī labi klājas!