Katram cilvēkam ir sava mamma. Ja dzīvē viss ir gājis gludi un stabili, tad māte arī ļoti ilgu laiku ir mūsu dzīvē. Katram normālam cilvēkam sava mamma ir ļoti mīļa un īpaša. Ikviens apzinās, ja nebūtu mātes, tad nebūtu arī paša. Man ir īpaša mamma, viņa ir pirmais cilvēks, kuru es šai dzīvē mīlu.
Mana mamma ir neatkārtojama. Viņa par mani rūpējas, mazgā manas drēbes, gatavo man ēst, atbalsta mani finansiāli. Viņa ir kopā ar mani tad, kad situācija var likties gaužām bēdīga un, galvenais, ka mana mamma gatavo pašas garšīgākās pankūkas pasaulē. Par to es viņai būšu pateicīgs visu savu atlikušo mūžu.
Es ģimenē neesmu vienīgais bērns. Man ir māsa Nikola.
Ņemot vērā to, ka viņa ir tikai gadiņu veca, māsai vajadzētu pievērst visu uzmanību, bet tā nav. Mamma ļoti daudz laika velta arī man. Par to es esmu neizsakāmi priecīgs un pateicīgs viņai. Neskatoties uz to, ka esmu jau pilngadīgs un mācos vidusskolā, mamma ļoti lielu uzmanību pievērš manām sekmēm. Dažreiz tas var nepatikt un ļoti kaitināt, bet varbūt nākotnē es par to viņai būšu pateicīgs.
Mana mamma ir aktīva. Ziemā viņai ļoti patīk kopā ar ģimeni braukt slēpot, bet vasarā spēlēt tenisu. Brīžiem pat mans „svaigais” organisms ir piekusis, bet mamma ir pilna enerģijas. Brīvdienās un svētku dienās māmiņa mani īpaši nenoslogo. Nezinu kāpēc, bet viņa mani neapkrauj ar darbiem un brīvajās dienās ļauj man vienkārši atpūsties.
Par to es esmu nežēlīgi priecīgs, jo mājas darbi man īpaši neiet pie sirds.
Pat ja es nedzīvošu blakus savai mammai, es zināšu, ka viņa ir cilvēks, pie kura es varu iegriezties parunāt, lūgt palīdzību vai vienkārši tāpat apciemot. Es mīlu savu mammu.
/09.05.2011/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru