Tagad ir kolektīvs. Tagad ir telpa mēģinājumiem, kas reizē noder gan kā grimētava, gan tērpu noliktava, gan savdabīgs ansambļa vēstures muzejs
( pilnīgi iespējams, ka vēl pēc pieciem gadiem ar šo telpu nekādi nepietiks, jo pat tagad te ir diezgan šauri...).
„Dialoga” piekto dzimšanas dienu svin sešpadsmit tā dalībnieki. Visos aizvadītajos gados par piederīgiem šajā kolektīvā sevi varējuši uzskatīt piecdesmit seši cilvēki.
- Tā ir īpatnēja sakritība, ka allaž pārsvarā esam tieši sešpadsmit. Manuprāt, tas ir tāds labs skaitlis, ne pārāk liels, ne pārāk mazs, - precizē Livars.
Mēs sev neizvirzām uzdevumu iestudēt apjomīgas izrādes, sniegt viesizrādes republikā. Galvenais jau nav sevi parādīt. Galvenais ir iemācīties saprast teātra mākslu, iemācīties pašiem domāt, uztvert, just, nebūt vienaldzīgiem pret to, kas notiek apkārt, prast novērtēt skaisto, vienkāršajā saskatīt daudzveidību.
Tā pasacīts, tas skan ļoti saprotami, bet vai to ir tik viegli izdarīt? Galvenokārt taču nav laika, bet ja tas tomēr atrodas, sastopamies ar neprasmi. Kas tad mūs ir mācījis? Cik tad daudz astoņgadīgajā skolā runāts par šiem jautājumiem? Un cik stundas atvēlētas estētikai tehnikumā?
Tāpēc darbošanās „Dialogā” lielāko guvumu dod tieši pašiem dalībniekiem.
- Bet visvairāk arī prasa no viņiem pašiem. Jūs domājat, ka viegli no pusdeviņiem rītā līdz puspieciem pēcpusdienā nosēdēt stundās, pēc tam līdz pus vienpadsmitiem vakarā pavadīt mēģinājumā? Viegli piecu minūšu garai etīdei ziedot pusotra mēneša darbu? Šim laikam, šīm vakara stundām pieder gan neredzētās kinofilmas, gan nesatiktie draugi, - tā Livars.
Par pretī saņemto tiek runāts mazāk. Mazāk tāpēc, ka sevī uzkrājot – uzkrāts tiek skatītājos. Tāpat neizstāstīsi tos aplausus, kurus „Dialogs” dzirdēja, piedaloties Baltijas republiku vidējo speciālo mācību iestāžu festivālā. Arī tos atzinības vārdus, kuri uzklausīti pēc uzstāšanās Latviešu sarkano strēlnieku muzejā, kad tika parādīts uzvedums, kas veltīts Eiženam Vēverim, - „Divas dzīves”.