Inta Kārkliņa.
Piecnieks par pieciem.
/Padomju Jaunatne/1979.06.07/
- Pieci gadi, nu kas tad tur liels? – novilks rūcējs.
- Tā jau varētu būt, - atburkšķēs daļēji smaidīgais.
- Jā, jā, bet kas tad noticis? – izbrīnīsies garāmgājējs. Bet ieinteresētais pajautās: - Kam?
Pieci gadi patiešām nav diez kāds izcils mūža sasniegums, bet tajos paveiktais taču var rosināt domāt, vai ne? Var likt izvērtēt, kādi tad šie gadi bijuši. Un kā saka kāds puisis ( ar viņu jūs iepazīstināšu mazliet vēlā), ja cilvēkam pašam vēl nemaz nav divdesmit gadu, bet ceturtā daļa no tiem jau veltīta kaut kam nopietnam – teātra mākslai, tad der atskatīties un to darīt ir pat nepieciešami.
Tam es piekrītu, taču redzu, kā skeptiskā smaidiņā savelkas daudzas sejas : cik daudz gan to teātra mākslas pielūdzēju... Daudz, protams, bet ja no šī lielā daudzuma atskaita tos, kuri ir tikai teātra patērētāji, tad nemaz tik milzīgs šis skaitlis nav. Un to, ka vidējo speciālo mācību iestāžu vidū teātra draugu ir pavisam maz, var apgalvot droši. Vai gan citu iemeslu dēļ pašdarbības skatēs un konkursos šo mācību iestāžu drāmas ansambļi nav manāmi?
Tā- pamazām šis tas jau kļūst skaidrāks. Drāmas ansamblis, kurš radies 1974. gadā. Kolektīvs, kura mājvieta ir Rīgas industriālajā politehnikumā. kolektīvs, kuram ir savs vārds- „Dialogs”.
- Pirmām kārtām tas ir dialogs katram pašam ar sevi, tā ir ielūkošanās sevī, ieklausīšanās sevī. Un vēl – tas ir dialogs ar skatītāju, - paskaidro puisis (viņu jau citēju), kuram ar šo kolektīvu ir vistiešākā sakarība – kā jau vadītājam, kā jau režisoram.
Toreiz, kad pirms pieciem gadiem Livars Jankovskis ieradās tehnikumā, drāmas ansambļa nebija. Bija daži daiļlasītāji, un viss. Nebija arī savas „saimniecības”, nu kaut vai neliela kaktiņa, kur novietot etīdei nepieciešamo spieķi un cilindru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru