Sestdiena, 1. maijs, 2010. gads.




Senā latviešu saime.

Kā to jau rāda pats vārds, saimnieks bija mājas galva, visi pārējie, vai tie bija precējušies pāri, puiši vai meitas, līdz pat mazajam ganiņam – bija saime. Saime bija pa pusei ģimene, kas turējās kopā priekos un bēdās, stāvēja cits par citu. Ik saimes loceklis aizstāvēja uz āru savus saimniekus, ja kāds par tiem nepatiesību runāja. Tāpat saimnieki vajadzības brīdī pārstāvēja saimi.
vecāks saimnieks saimei bija tikpat kā tēvs, saimniece – māte. Tā tos parasti arī sauca. bet, ja saimnieks bija jauns, maz piedzīvojis, tad tas jutās laimīgs, ja saimē bija kāds vecāks cilvēks, kas bija varbūt kalpojis jau viņa tēvam. Tā padoms dažā labā vietā lieti derēja.
Saime vispār maz mainījās. gani sētā pieauga par puišiem un meitām, puiši un meitas dzīvoja turpat, kamēr apprecējās. Daudzi nodzīvoja uz vietas visu mūžu.
Saimnieki, pie kuriem ļaudis nepadzīvoja, bija visiem zināmi. Vai nu tur ēdiens bija liess, pārāk kalpināja vai arī apgājās ar gājējiem par daudz bargi. Tiem saimi bija grūti dabūt. Tāpat neviens kārtīgs saimnieks nederēja kādu kalpu vai kalponi, kas ik gadus gāja no mājas uz māju. Protams, ka, pilnīgi pazīstot cilvēku, zinot viņa tikumus un netikumus, saimnieks bija pasargāts no nejaušībām. Tāpat ik saimes loceklis, zinādams mājas kārtību, gadiem pazīdams laukus, pļavas un lopus, varēja pavisam citādi iet savos darbos nekā ienācējs, kam nepieciešams vismaz gads, lai ar visu iepazītos, jo visi lauku darbi ir vienreizēji.
kad es raugu atcerēties seno lauku sētu, tad es tanī saskatu vienīgi tādu saimi, kas dzīvoja uz vietas cauru gadu. Arī tā saucamie vasaras kalpi palika ziemu turpat, tā atrazdamies rezervē. vajadzības brīdī saimnieks varēja tos aizvien pieaicināt darbā. Bija pat saimnieki, kas turēja ganus visu gadu, ziemā laižot tos skolā.

/J. Jaunsudrabiņš/

Nav komentāru: