Dana Parādniece: – Manai māmiņai!



Es neko daudz jau nevēlos, tikai izkliegt visai pasaulei, ka
Tu esi vislabākā!
Ik rītu modinot mani Tu jau smaidi un Es zinu, ka šī būs vēl viena tā jaukā diena, ko pavadīsim.
No rīta uz atvadām noskūpstot manu vaigu Tu man dod stimulu,
prieku un entuziasmu visai dienai!
Kad zvanu Tev dienas vidū, Tu turpini mani iedvesmot rīcībai.
Tu esi tā, kas nekad man neļaus padoties, Tu vienmēr būsi ar mani.
Pirmais cilvēks, par ko iedomājos ne tikai grūtā,
bet arī laimes pilnā brīdī, esi Tu!
Tu zini kāda esmu mazliet lepna, mazliet izlutināta,
bet vienmēr Tava mazā meitiņa!
Kad strīdu karstumā viena otrai sarunājam sāpīgus vārdus,
Tu zini, esmu jau Tev visu piedevusi pirms Tu paspēji pabeigt teikumu.
Kad kopā rīkojamies, mums sanāk labāk kā atsevišķi.
Ir brīži, kad mana iekšējā pasaulīte brūk kopā, bet man
Tev tas nav jāsaka, Tu to redzi, atnāc pie manis, apķer un ļauj justies maziņai, ļauj visam izsāpēt un tad ar pāris vārdiem atgriez mani atpakaļ.
Kopā esam gājušas cauri ne tikai ūdenim, ne tikai ugunij.
Tu sevī ietver vairākas personas – mammu, labāko draudzeni,
uzticības un atbalsta personu.
Mums vēl dzīvē visādi ies.
Tu zini – garlaicīgi nebūs!
Es mīlu Tevi!


/09.05.2010/

Nav komentāru: