Livars – Man gribētos sacīt, ka ar Tevi esam gana labi pazīstami un vienu otru labu darbiņu pāris gadu garumā padarījuši. Iespējams, ka dažam labam ir gribējies uzzināt, kas tad notiek aiz tām durvīm, uz kurām ir uzrakstīts "Dialogs". Tātad, ko Tu tur dari, Ati Upeniek, kā nereti tevi arī uzrunāju?
Atis – Jā, Livar, man tiešām ir liels prieks, ka esam satikušies un daudz esam varējuši mācīties arī viens no otra. Aiz "Dialoga" durvīm cenšos ielāgot, kā daudzas lietas padarīt labākas un ko aizgūt no mākslas pasaules, kas mani arī ir interesējis dzīvē. Precīzāk, aiz šīm durvīm mēs visi apgūstam dzīves un mākslas gudrības, kuras man jau ir ļoti daudz kur noderējušas.
Bet nu brīvajā laikā mana aizraušanās un mīlestība ir florbols, kuram es atdodu sevi visu, lai gūtu sasniegumus. Tomēr man ir arī mana mīļā ģimene, kur es vienmēr cenšos visiem sniegt palīdzīgu roku,
jo man ir svarīgi, lai visi mani tuvie justos labi.
Livars – Jā, arī vārds FLORBOLS mūsu kabinetā tiek locīts visās deklinācijās, izloksnēs un akcentos ar un bez uzsvara... Kā tu varētu mums zinātājiem un ne tik zinošiem izskaidrot, kas tas ir – florbols?
Atis – Hm... Varētu teikt, tas ir hokejs, tikai sporta zālē!
Bet ja tā nedaudz precīzāk, tad šeit nav slidošana, bet gan skriešana.
Borti ir ceļu augstumā, nūjas ir no viegla metāla ar plastmasas lāpstiņu, un vienīgi vārtsargam ir ķivere. Kuram lielākā spēles daļa ir jāpavada uz ceļiem, bez nūjas, un bez ķērējcimda. Vai tu, Livar, to visu ar’ zināji?
Livars – Zināju, zināju... Par to tik daudz esmu dzirdējis, pat tavu ķiveri pielaikojis, spēli baudījis un bildējis... Teikšu, skats dramatisks, spēles temps ir ļoti liels un tie metieni seko kā no ložbera... Kā ir būt vārtsargam?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru