Sveiks, Livar!

Sen neesmu Tev rakstījis. Bet bieži turu savās domās, it īpaši
pārlasot ziņu virsrakstus Apollo portālā un skatoties draugos bildes.
Redzu politiku, redzu ekonomiku, redzu vidi – kaut caur atslēgas
caurumu... Bet, ko neredzu, ir – kā iet dvēselēm, sirdīm.
Kā Tev iet.
Šovakar, izspēlējis šaha partiju ar japāņu draugu Bonu un tagad
malkojot ķīniešu tēju, uzliku džeza albūmu, kuru, atceros,
klausījāmies Dialogā 2005.gada februārī. Atrodu datorā tā paša gada
martā uzņemtus kadrus – viesi muzejā, Guntars runājās ar džekiem
ētikas stundā; gaitenī izstāde „ceļš mani aizveda pie jūras”...
Pieci gadi. Viens mirklis.

Kā Tev iet? Kā iet Tavai dvēselei, attiecībām ar
Radītāju un ar šo pasauli?

Ikdienas rutīnā redzot savas raizes – gatavošanos eksāmeniem, vasaras
darba pieteikumu rakstīšanu, strādāšanu saviem 30 vidusskolniekiem,
darbošanos Baltiešu apvienībā – un dvēseles izaicinājumus – cīnoties
ar savu savtību, mēģinādams saprast Bībeli, cenzdamies atveltīt laiku
pāris cilvēkiem, ar kuriem ir izdevies nodibināt draudzību, kalpodams
latviešu un anglikāņu draudzēm – aiz visa šī izaicinājumu, iespēju un
notikumu virpuļa baidos dzīves ieraduma pamazām aizmirst vidi, kurā
neuzturos, un aizmirst cilvēkus, kurus ikdienā nesatieku.
Bet vidi, kas, īstenībā, tik svarīga, un cilvēkus, kurus, īstenībā, tik mīlu.