Ko iesākt ar savu dzīvi un kur strādāt ir jautājums, pie kura nākas
kavēties biežāk un biežāk, jo kā nekā nākamgad jābeidz universitāte.
Bet vēl izaicinošāks jautājums, kuram gribētu pievērst vēl lielāku
uzmanību, ir nevis ko darīt, bet kā darīt (laivai kādi pienākumi).
Slinkums, pārāk ilgs miegs un tuvredzība ir daži no cīņu epicentriem,
ar minimālām uzvarām no manas puses. Ja kādreiz uzvaru disciplīnā,
radošā un emocionālā puse iziet no ierindas. Kādreiz gribu pavadīt
ilgāku laiku pastaigājoties apkārtnē, uzņemot kādu bildi vai pavadot
vakaru ar tuviem cilvēkiem, dzerot tēju un parunājot par dzīvi vai
politiku, – cieš pašdisciplīna, nākamā rītā piecelties grūti.
Tādas cīņas, – nepatīkamas un patīkamas reizē. Nepatīkamas, jo nākas atkal un atkal atskārst savu cilvēcīgo nejēdzību, nespēju saviem spēkiem
sakārtot sevi, nākas atzīt – lai cik reliģiski neizklausītos – savu
grēcību un lepnību. Patīkamas, jo zinu droši, ka ne jau darbi mūs
vedīs attiecībās ar Radītāju, bet ticība un uzticība Viņa drošai
apsolītai žēlastībai. (Rom.8) Patīkamas, jo ar laiku atskāršu uzvaras
pāris lauciņos, lai cik mazas tās nebūtu.

Tādas vēsmas un pārdomas. Bieži pietrūkst pļavu brīvības, mežu miera,
zvaigžņu skaistuma. Cilvēki skrien, skatās trotuārā, un es skrienu
līdzi, skrienu pāri ielām pat zem sarkanās gaismas. Lai tiktu ātrāk uz
skolu un tad lai tiktu ātrāk darbā kojās. Un arī tāpēc, ka to, kas iet
lēnāk, ir maz (un iet mazumā) – viņus parasti visi apsteidz un agrāk
vai vēlāk kāds pagrūž, iebiksta vai smīkņājot apdzen. Tāpēc tie, kas,
nepieraduši pie pilsētas steigas, iet lēnu, sāk iet ātrāk, vai,
nesaprazdami, kāpēc skriet, apstājās. Daži no viņiem arī, nesaprazdami
kur skriet, apsēžas un pavada atlikušo laiku domājot par skriešanas
bezjēdzību. Prātā nāk mazā prinča 23.nodaļa par avota ūdeni.


Zinu, ka Tev, Livar, nevajag ūdens aizvietošanas tabletes, jo
Tu zini patiesā avota ūdens vērtību. Tu zini, kas šai dzīvē skaitās, un kas,
pretēji, maldina. Un to Tu man mācīji – ieraudzīt, atskārst, novērtēt,
atbildēt. Atsijāt pelavas no graudiem.
Vakar pabeidzu lasīt Tolstoja pārdomas, kurām viņš gāja cauri, pirms kļuva par kristieti. Cik dažādas vērtību skalas viņš izmēģināja izmantot, lai saprastu šo pasauli! Tikai tāda, kas atzina Dieva augstāko varu, galu beigās apmierināja viņa vēlmi saprast, kāpēc zemnieki, strādādami melnās miesās, bija tik stipri savā ticībā, pateicīgi Dievam par ikvienu
kumosu maizes un priekpilni savstarpējās attiecībās, kamēr sabiedrības
elite savā greznībā nesaprata dzīves jēgu un bija morāli absolūti
korumpēta. Lūdzu, ka esam Tā Kunga mierā, lai kā mēs netiktu
pārbaudīti, un par jo stipru cerību reiz dzīvot kopā ar Viņu un tikai
Viņam. "Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats
būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs
nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs." (Jņ.atkl.21)

Lai Laba šī svētdiena!
Jānis, domās tepat blakus.