Tā var būt”...tik tuvu...”, jo runā par lietām, notikumiem, kas ir mums līdzās un kam ikdienas steigā paskrienam garām. Nenosaucam vārdā. Dzīves izjūta kā pasaku mākonis peld debesīs, nenolaižoties uz zemes, nepārvēršoties par ezeru, avotu, kur spēku smelties, pārtapt un atdzimt. Un? “tu gaidi vēju..”, kad pats esi vējš… Tu meklē ? “Trešo vārdu...”, lai uzrakstītu “turpinājumu... ? es mīlu…” un? vējš aiznesīs..” klusi savā elpā manus sapņus, noliks Dievam rokās izauklēt.., un es būšu ? starp savējiem..”, un? savējie sapratīs…”