Savējie sapratīs
Ir acu skatieni, kas satiekas, mēmi uzrunā viens otru, uzzied dzidrā smaidā ar rasas tīru saules dzirkstelīti…
Ir skatieni, kas klīst bez drosmes, pašapziņas trūkumā sapinušies, bez iekšējas gatavības atvērties, lai saskatītu savu atspulgu ne tikai spogulī, bet savā sirdī, savā tuvcilvēkā…
Ir skatieni, kas tik ļoti iemīlējušies sevī, ka apžilbina ar spožo, aso, bet auksto un tukšo gaismu…pamodinot milzīgu baltu spītu, lai ar darbību, rīcību nolīdzsvarotu garīgās uzpūtības draudus…
Ir tik daudz tik dažādu satikšanās krustpunktu – pirmreizības reibums un neziņa, atkalredzēšanās satraukums un seno atmiņas pavedienu atšķetināšana un savērpšana ar tagadnes mirkļiem…
Divus vakarus, kad zvaigznes mūsu apziņā pāršķir kalendāra lapaspuses, sveces dāvā gaismu un piesaista naktslidoņus. Grieze sauc savu vasaru. Sikspārņi atpūtina spārnus uz kādas nometnieces pleca. Nīktgribētāji nīkst. Dancotāji danci griež. Poētiskie romantiķi var doties uz Livara Jankovska pieradināto dzejas pasauli.
Nopērc sev
Sidraba karotīti
es katru rītu
gribu tev dāvināt
pa rasas pērlītei... /Livars/
