Krišjānis – Nu... es jau izlēmu... kaut kur... astoņu gadu vecumā...
Jo man mājās nebija ko darīt... tāpēc saņēmos aiziet uz kādu pulciņu.
Man ļoti patīk dejot – tāpēc nolēmu iet līnijdejās.
Livars – Cik cilvēku jūs esat savā deju kopā?
Krišjānis – Mēs tagad esam kādi... desmit rudbāržnieki, bet mums ir tā, ka citi atnāk... bet pēc laika jau nedejo. Bet pašlaik tā nav.
Livars – Un cik dejas jau tu esi apguvis?
Krišjānis – Ļoti daudz, pie kādām 100 dejām... ja ne vairāk.
Livars – Kā tas ir, dejot līnijdejas?
Krišjānis – No malas liekas, ka tas ir ļoti grūti... bet patiesībā tas nemaz nav tik grūti... kā izskatās. Kā kuram cilvēkam... Es arī nezināju neko par tādām dejām, bet man bija viegli.
Livars – Un kādi ir tavi personīgie sasniegumi līnijdejās?
Krišjānis – Esmu piedalījies vairākās sacensībās: Norvēģijā, Latvijā, Anglijā, Vācijā un Šveicē. Man ir bijusi viena otrā vieta, bet pārējās –
pirmās vietas...
Livars – Kas ir tas – ko vērtē, kā ir jādejo, lai iegūtu pirmās vietas?