K. Jansons – Tā nu gada beigās, sapakoju savu ritenīti, nopirku biļetīti un aizlidoju līdz Stambulai...
Livars – Vai atkal viens?...
N. Ratiniks – Livar, ar ritenīti! Un mazu ķeselīti uz bagāžnieka...
Tā es pats sevi iemetu diezgan lielā piedzīvojumā...
Pirmās četras dienas nepārtraukti lija un pūta stiprs vējš... Arī no cerētā karstuma nekā... Sevišķi grūti bija kalnos, kur temperatūra nereti tuvu nullei, necaurredzams slapjums, kalnos arī nakts iestājas neparasti strauji, kad līdz paredzētai nakšņošanas vietai vēl – ne pa jokam...
Un kad pienāk kārta mainīt jau sesto cauro riepu... tad ir, kā ir...
Parasti nakšņoju lētajos hosteļos un praktiski no 13 dienām braucu desmit dienas, kopā nobraucot 1700 km. Varētu sacīt, ka pārsvarā braucu tādā – treniņa režīmā, jo sporta ritenis jau tā ir radīts, lai ar viņu brauktu ātri... Lai arī bija brīži, kad pats sev uzdevu jautājumu, kāpēc man lietū, melnā tumsā, vējā, vienam pašām, ar cauru kameru jāminas pa Turcijas kalnu šķembām...