Koši dzeltena

Pienene nolūkojās

Taurenīšos un apskauda tos.

Tie prata arī lidot.

Dzeltenā pienenīte to neprata. Tad

Saulīte spīdēja aizvien spožāk un spožāk un darīja

Pienenīti arvien

Baltāku un baltāku, līdz kādu dienu dzeltenā

Pienenīte bija tapusi tik

Balta un līdzīga

Saulei, ka tā pacēlās

Spārnos un aizlidoja pretī

Saulītei. Un nu pie

Debesīm lidinājās daudzas baltas

Pieneņpūciņas, nu gluži kā mazi, balti

Taurentiņi.

Kad mazās

Pūciņas no lielās dejošanas bija piekusušas – tās nolaidās uz

Zemes atpūsties. Un

Tur, kur tās nosēdās, – nākamajā gadā izauga koši dzeltenas

Pienenītes. Un arī

Tās ilgojās – kā

Taurentiņi – pacelties

Spārnos un aizlidot.

Un tā –

Gadu no gada... kāda

Pienenīte ilgojās pacelties

Spārnos un

Aizlidot...    /LivArs/