Ceļš mani aizveda pie

Jūras…

Diena bija saulaina, un pie

Debesīm nebija neviena mākonīša.

Es noģērbos un apsēdos savā saliekamajā krēslā,

paņēmu papīru un rakstāmo, lai pierakstītu kādu prātā ienākušu domu.

Tad ieraudzīju tālumā divus tumšus siluetus.

Viņi nesteidzīgi nāca uz manu pusi. Cilvēki bija ģērbušies tumšās,

varbūt pat melnās drēbēs. Man tas likās nedaudz jocīgi un,

nez ko sadomājies, pasmaidīju.

Tad viņi pašķīrās, viens aizgāja uz kāpu pusi,

bet otrs ar visām drēbēm taisni jūrā iekšā.

Viņi bija pietiekami tālu, lai tos neuzkrītoši novērotu, sevišķi to, kurš nu jau bija ūdenī līdz kaklam un laidās peldus!

Tikai pēc laba laika viņš nāca ārā no diezgan aukstā ūdens,

bet arī ne tik aukstā, lai peldētos ar visu uzvalku.

   Un nu jau arī otrs nāca no kāpām tam pretī

ar baltu dvieli rokās un sāka peldētāju apslaucīt.

Tikai tad es nopratu, ka tie bija melnie cilvēki.

Tā nu te mums Baltijas jūras krastā iet,

melnos cilvēkus neredzējušiem!  /LivArs/