21.04.2005.
Piecos no rīta atvadāmies no saviem patvēruma sniedzējiem
un jau pa automašīnu pilnajām pilsētas ielām pārceļojam uz Sanfrancisko.
Auto pats raujas uz priekšu, nekas nečīkst un negrab, un
sliktu smaku ar nekādu. Smiekli gan nāk, vai tas maz bijis… un kas vēl būs?
Grūti pierast – mums pašiem Amerikā savs auto, kurš pats
skrien…
It kā vējš mūs ķertu!
Nebraucam pa skaistāko un kraujāko ceļu gar pašu okeāna
krastu, kurš arī ir garāks un smagāks, bet nedaudz pa līdzenumu, jo mēs
nedrīkstam nokavēties… Arī šis ceļš ir pietiekami romantisks un klinšu dzegām
izrotāts, tāpat paviz pa spožam saules zaķim no tik bezgalīgā un iezaļganā
okeāna. Vietumis ceļš vijas cauri stāviem un smaržīgiem ciedru mežiem un dažādu
dzīvu radību ganāmpulkiem.
Pēcpusdienā pēc
nelielas maldīšanās un taujāšanas Sanfrancisko pievārtē atrodam Gunāra un
Ināras Reiņu māju, lielu un kuplu koku ieskautu.
Tas ir liels ciedra koka nams, tikpat kā trijos stāvos,
ērts un plašs.
Mums katram tiek pa istabai, un uzreiz jūtams, ka esam
gaidīti... un laipni uzņemti.
Tie ir ticīgi ļaudis, un viņu meita savā laikā kalpojusi
Piltenes draudzē, tagad ieguvusi doktores grādu un ir pasniedzēja kādā no
Amerikas universitātēm.
Kad visa māja sāk gardi smaržot, mūs aicina vakariņās.
Iesākumā nākas nedaudz apgūt šīs mājas galda ieražas, bet, tā kā esam labi
skolnieki, tad tas izraisa tikai jautrību. Noslēgumā pa sārta, balta vai
zeltaina vīna vai arī alus glāzei. Un Gunārs mūs savā šokolādes krāsas apvidus
mašīnītē ved pirmajā ekskursijā pa Sanfrancisko. Ir jau tumša nakts, kad
uzbraucam kādā augstā kalnā, no kura paveras miljoniem mazas, vizuļojošas
pilsētas logu liesmiņas…
Visapkārt mirdz mazas uguntiņas, un aiz šīs uguntiņas
dzīvo kāds cilvēks…
Tūkstošiem cilvēku, sapņu, cerību un rūgtā dzīves realitāte…
Vējš noglāstīja augstās
Koku galotnes un mazo
Puķi zaļā pļavmalā…
Un mani vējš tik cieši
Apskāva... Vai arī
Es kā
Putns reiz celšos,
Vēja nests, tais smaržīgajās
Puķu
Debesīs…
Gunārs, jau vīrs
gados, bet stalts, stiprs un jauneklīgs, rāda tālumā savu skolu, bērnu skolas,
savu un bērnu universitāti…
To visu no šī kalna var saskatīt… arī tālos mūža gadus,
kas pavadīti, strādājot naftas rūpniecībā turpat vai visā pasaulē…
Tas ir mūžs, kāds skaists mirklis arī kopā ar mums.
Mēs to atcerēsimies… /LivArs/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru