21.04.2005.

Piecos no rīta atvadāmies no saviem patvēruma sniedzējiem un jau pa automašīnu pilnajām pilsētas ielām pārceļojam uz Sanfrancisko.
Auto pats raujas uz priekšu, nekas nečīkst un negrab, un sliktu smaku ar nekādu. Smiekli gan nāk, vai tas maz bijis… un kas vēl būs?
Grūti pierast – mums pašiem Amerikā savs auto, kurš pats skrien…
It kā vējš mūs ķertu!
Nebraucam pa skaistāko un kraujāko ceļu gar pašu okeāna krastu, kurš arī ir garāks un smagāks, bet nedaudz pa līdzenumu, jo mēs nedrīkstam nokavēties… Arī šis ceļš ir pietiekami romantisks un klinšu dzegām izrotāts, tāpat paviz pa spožam saules zaķim no tik bezgalīgā un iezaļganā okeāna. Vietumis ceļš vijas cauri stāviem un smaržīgiem ciedru mežiem un dažādu dzīvu radību ganāmpulkiem.
   Pēcpusdienā pēc nelielas maldīšanās un taujāšanas Sanfrancisko pievārtē atrodam Gunāra un Ināras Reiņu māju, lielu un kuplu koku ieskautu.
Tas ir liels ciedra koka nams, tikpat kā trijos stāvos, ērts un plašs.
Mums katram tiek pa istabai, un uzreiz jūtams, ka esam gaidīti... un laipni uzņemti.
Tie ir ticīgi ļaudis, un viņu meita savā laikā kalpojusi Piltenes draudzē, tagad ieguvusi doktores grādu un ir pasniedzēja kādā no Amerikas universitātēm.
Kad visa māja sāk gardi smaržot, mūs aicina vakariņās. Iesākumā nākas nedaudz apgūt šīs mājas galda ieražas, bet, tā kā esam labi skolnieki, tad tas izraisa tikai jautrību. Noslēgumā pa sārta, balta vai zeltaina vīna vai arī alus glāzei. Un Gunārs mūs savā šokolādes krāsas apvidus mašīnītē ved pirmajā ekskursijā pa Sanfrancisko. Ir jau tumša nakts, kad uzbraucam kādā augstā kalnā, no kura paveras miljoniem mazas, vizuļojošas pilsētas logu liesmiņas…
Visapkārt mirdz mazas uguntiņas, un aiz šīs uguntiņas dzīvo kāds cilvēks…
Tūkstošiem cilvēku, sapņu, cerību un rūgtā dzīves realitāte…

Vējš noglāstīja augstās
Koku galotnes un mazo
Puķi zaļā pļavmalā…
Un mani vējš tik cieši
Apskāva... Vai arī
Es kā
Putns reiz celšos,
Vēja nests, tais smaržīgajās

Puķu

Debesīs…

   Gunārs, jau vīrs gados, bet stalts, stiprs un jauneklīgs, rāda tālumā savu skolu, bērnu skolas, savu un bērnu universitāti…
To visu no šī kalna var saskatīt… arī tālos mūža gadus, kas pavadīti, strādājot naftas rūpniecībā turpat vai visā pasaulē…
Tas ir mūžs, kāds skaists mirklis arī kopā ar mums.
Mēs to atcerēsimies…  /LivArs/

Nav komentāru: