Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Kaut kur tālumā pie
Debesīm ik pa brīdim bungoja
Pērkons.
Klauvējieni atskanēja biežāki un
neatlaidīgāki,
līdz pēkšņi kāds strauji atvēra
durvis un pa tām putodams
Jūrā iegāzās liels, pelēks
mākonis.
Tas atsitās pret gludo
Jūras virsmu, saplīsa mazos,
balti sudrabainos vilnīšos un
veltin vēlās uz krastu,
to ietērpdams baltos
viļņu plīvuros...
Un arī kaijas
Jūras krastā stāvēja un
priecājās par redzēto...  /LivArs/



Nav komentāru: