Agility
Ar divām derīgām lietām – treileri un savu rolleri, vasaras
brīvdienas vadīju pie Draugiem plašajos Zemgales līdzenumos.
Mana apmetnes vieta bija skaistā vietā, lielu koku pavēnī, ābeļdārza maliņā. Man bija viss – labi aprīkots nams uz riteņiem ar visām ērtībām, satelītu un internetu ieskaitot, un nama durvju priekšā sarkans un uzticams motorollers, ko gan vēl var vēlēties? Tik laiku skaistu! Un tāds bija, silts, saulains, pēc laukiem smaržojošs, baudāms un svinams. Biju izbraukājis Zemgali krustu šķērsu, ceļu ceļus, taku taciņas.
Kādu dienu, kad bija īpaši karsts un mājās no jaunajiem neviena, saimniece palūdza, vai es nevarētu aizbraukt uz tuvējo lauku veikaliņu pēc saldējuma! Laba, ļoti laba doma, kāpēc tā nepiederēja man? Turpat, uz vietas, kā stāvēju, šortos, kreklā bez rokām un apkakles, pliku galvu ar saules brillēm uz deguna, pielaidu savu rolleri un aizlaidu uz bodi! Laiks bija tāds, ka arī pusplikam braucot bija karsts … Skaists, tik tiešām brīnumjauks baudījums, braucu un skaļi kaut ko trallināju … Kas ir pieci kilometri, ja nav kājām jāiet! Slaiki pieripināju pie bodītes, drošības pēc, saslēdzu rolleri, ko man nereti pārmeta, ka laukos tas ir lieki … Bet, es tomēr …
Es no Rīgas! Tik cēlies un pārcēlies no laukiem.
Kad acis bija apradušas no spilgtās gaismas trūkuma veikalā, biju pārsteigts, ka te bija saldējums un pat bija pietiekama izvēle. Paņēmu lielākos iepakojumus, sev un saimniekiem, visiem tā pavairāk! Visi apsmaidījāmies un pilnām rokām, ar saldējumu kuļķenēs, devos uz savu rolleri, kas jau bija nocieties un saulē pārkarsis. Ha, ha … tik laukā varēja sajust lielo grādu starpību. Apsēdos uz rollera un steidzos ātrāk prom … tik, nevarēju atslēgas nevienā no pāris kabatām sačamdīt … nokāpu, vēlreiz izgriezu visas ķešas uz āru, daudz jau nebija, tik četras … nebija… un saldējums uz sakarsušā braucamrīka … paķēru un aizstiepu uz soliņa, kas bija pie veikala, par laimi ēnā … Smaidīdams, vīram, kurš sēdēja uz beņķīša, noteicu, lai pieskata mana saldējumu, ka saulē neizkūst … un pats iemetos bodē, atslēgas meklēt … nekā, nebija … Vīrs uz soliņa sargāja saldējumu un smaidīdams vaicāja, vai es ko esot aizmirsis? Teicu, nē, nē, viss kārtībā, tik tās sasodītās atslēgas, kaut kur aizmirsušās … re, un saldējums ēnā arī kūst … A, kur tu viņas, tā vīrs. - Kur, ta ne kur, kabatā iebāzu … A, varbūt garām, vīrs laipni ieminējās.
Nu nezinu, nekad tā nebija gadījies, parasti esmu uzmanīgs. Vīrs ieteica paskatīties, vai nav kur nokritušas. Nebija. Iegāju veikalā, tur arī neviens un nekā nebija … Jau sāku satraukties, jo saimniece tak mani gaida, padomās, ka nav vēl kas noticis. Hm, telefona arī nebija, to tak steigā nepaņēmu … Tā! Ko darīt? Gāju pēc saldējuma. Vīrs prasīja – ko tu tagad darīsi? Nezinu, stumšu to rolleri piecus kilometrus uz mājām …
- Pa tām šķembām – tā vecais vīrs? Bet ko citu … Paņēmu braucamo aiz ragiem … un tikai tad atcerējos, ka tas ir saslēgts tā, ka taisni aizstumt nevar … tikai pa apli … jā, stūri taisni sagriezt nebija iespējams … Vīrs pienāca un līdzjūtīga ieteica piezvanīt, lai kāds man atbrauc pakaļ … teicu, ka neviena nav mājās, kam atbraukt un man nav arī telefons …
Nu tu dod – tā vecais. Aizgāju atpakaļ ēnā uz soliņa. Saldējums jūtami bija mainījies, tāpat kā mans noskaņojums … nezināju ko iesākt …
Prasīju vecajam vīram ko darīt? - Es arī nezini, jau kuru reizi viņš man to teica. Kam, lai vēl prasa?... - Es domāju, ka tev tās atslēgas kāds būs nozadzis, piemēram – veikalā, noteica onkulis. Nezinu, tur tikpat kā neviena nebija, laukā arī neviena nebija. - Es biju laukā, bet arī neko neredzēju, noteica vīrs. Lai gan, saka, ka šajā pagastā dzīvojot zaglīgi ļaudis, protot pat acis no pieres izzagt…
- Man ir saulesbrilles, tas laikam paglāba, mēģināju pajokot … Klau, teicu, es tam zaglim polšu un vēl 10 latus iedotu, lai tik man atslēgas atdod … - Ha, ha … tev nu gan lēts tas braucamais, tā vecis! - Bet, jūs taču visus te pazīstat, vai tad te kāds pa to laiku bija? - Nebija gan, es viens pats te sēdēju un neko neredzēju. Es paskatījos uz vīru un teicu, vai jūs negribētu man palīdzēt to zagli, tak nevarēja atslēgas gaisā pacelties, atrast? – Kur es tev viņu dabūšu, kur lai es meklēju, lai pēc tam mani pašu … - Labi, tas rolleris tiešām man ir mīļš, ne tik dārgs, cik mīļš … un mani gaida mājās! Lūdzu, palīdziet man, jūs te visus, pats teicāt, pazīstat! Vīrs pārstāja smaidīt, piecēlās, pienāca man tuvu klāt un teica: - cik tu man dosi? – Cik Tu gribi? – Tikai 10 Latus un polšu… Tad vīrs aizgāja. Pēc kāda laika atgriezās, rokā turēja manas Agility atslēgas, pasmaidīja un izstiepa tukšo roku … naudiņu, lūdzu! Es iedevu solīto, pasmaidīt nespēju ... Nobučoju savu rolleri un ar izkusušo saldējumu devos uz mājām … Kā pēc sutīgas pirts jutos … /LivArs/
Mana apmetnes vieta bija skaistā vietā, lielu koku pavēnī, ābeļdārza maliņā. Man bija viss – labi aprīkots nams uz riteņiem ar visām ērtībām, satelītu un internetu ieskaitot, un nama durvju priekšā sarkans un uzticams motorollers, ko gan vēl var vēlēties? Tik laiku skaistu! Un tāds bija, silts, saulains, pēc laukiem smaržojošs, baudāms un svinams. Biju izbraukājis Zemgali krustu šķērsu, ceļu ceļus, taku taciņas.
Kādu dienu, kad bija īpaši karsts un mājās no jaunajiem neviena, saimniece palūdza, vai es nevarētu aizbraukt uz tuvējo lauku veikaliņu pēc saldējuma! Laba, ļoti laba doma, kāpēc tā nepiederēja man? Turpat, uz vietas, kā stāvēju, šortos, kreklā bez rokām un apkakles, pliku galvu ar saules brillēm uz deguna, pielaidu savu rolleri un aizlaidu uz bodi! Laiks bija tāds, ka arī pusplikam braucot bija karsts … Skaists, tik tiešām brīnumjauks baudījums, braucu un skaļi kaut ko trallināju … Kas ir pieci kilometri, ja nav kājām jāiet! Slaiki pieripināju pie bodītes, drošības pēc, saslēdzu rolleri, ko man nereti pārmeta, ka laukos tas ir lieki … Bet, es tomēr …
Es no Rīgas! Tik cēlies un pārcēlies no laukiem.
Kad acis bija apradušas no spilgtās gaismas trūkuma veikalā, biju pārsteigts, ka te bija saldējums un pat bija pietiekama izvēle. Paņēmu lielākos iepakojumus, sev un saimniekiem, visiem tā pavairāk! Visi apsmaidījāmies un pilnām rokām, ar saldējumu kuļķenēs, devos uz savu rolleri, kas jau bija nocieties un saulē pārkarsis. Ha, ha … tik laukā varēja sajust lielo grādu starpību. Apsēdos uz rollera un steidzos ātrāk prom … tik, nevarēju atslēgas nevienā no pāris kabatām sačamdīt … nokāpu, vēlreiz izgriezu visas ķešas uz āru, daudz jau nebija, tik četras … nebija… un saldējums uz sakarsušā braucamrīka … paķēru un aizstiepu uz soliņa, kas bija pie veikala, par laimi ēnā … Smaidīdams, vīram, kurš sēdēja uz beņķīša, noteicu, lai pieskata mana saldējumu, ka saulē neizkūst … un pats iemetos bodē, atslēgas meklēt … nekā, nebija … Vīrs uz soliņa sargāja saldējumu un smaidīdams vaicāja, vai es ko esot aizmirsis? Teicu, nē, nē, viss kārtībā, tik tās sasodītās atslēgas, kaut kur aizmirsušās … re, un saldējums ēnā arī kūst … A, kur tu viņas, tā vīrs. - Kur, ta ne kur, kabatā iebāzu … A, varbūt garām, vīrs laipni ieminējās.
Nu nezinu, nekad tā nebija gadījies, parasti esmu uzmanīgs. Vīrs ieteica paskatīties, vai nav kur nokritušas. Nebija. Iegāju veikalā, tur arī neviens un nekā nebija … Jau sāku satraukties, jo saimniece tak mani gaida, padomās, ka nav vēl kas noticis. Hm, telefona arī nebija, to tak steigā nepaņēmu … Tā! Ko darīt? Gāju pēc saldējuma. Vīrs prasīja – ko tu tagad darīsi? Nezinu, stumšu to rolleri piecus kilometrus uz mājām …
- Pa tām šķembām – tā vecais vīrs? Bet ko citu … Paņēmu braucamo aiz ragiem … un tikai tad atcerējos, ka tas ir saslēgts tā, ka taisni aizstumt nevar … tikai pa apli … jā, stūri taisni sagriezt nebija iespējams … Vīrs pienāca un līdzjūtīga ieteica piezvanīt, lai kāds man atbrauc pakaļ … teicu, ka neviena nav mājās, kam atbraukt un man nav arī telefons …
Nu tu dod – tā vecais. Aizgāju atpakaļ ēnā uz soliņa. Saldējums jūtami bija mainījies, tāpat kā mans noskaņojums … nezināju ko iesākt …
Prasīju vecajam vīram ko darīt? - Es arī nezini, jau kuru reizi viņš man to teica. Kam, lai vēl prasa?... - Es domāju, ka tev tās atslēgas kāds būs nozadzis, piemēram – veikalā, noteica onkulis. Nezinu, tur tikpat kā neviena nebija, laukā arī neviena nebija. - Es biju laukā, bet arī neko neredzēju, noteica vīrs. Lai gan, saka, ka šajā pagastā dzīvojot zaglīgi ļaudis, protot pat acis no pieres izzagt…
- Man ir saulesbrilles, tas laikam paglāba, mēģināju pajokot … Klau, teicu, es tam zaglim polšu un vēl 10 latus iedotu, lai tik man atslēgas atdod … - Ha, ha … tev nu gan lēts tas braucamais, tā vecis! - Bet, jūs taču visus te pazīstat, vai tad te kāds pa to laiku bija? - Nebija gan, es viens pats te sēdēju un neko neredzēju. Es paskatījos uz vīru un teicu, vai jūs negribētu man palīdzēt to zagli, tak nevarēja atslēgas gaisā pacelties, atrast? – Kur es tev viņu dabūšu, kur lai es meklēju, lai pēc tam mani pašu … - Labi, tas rolleris tiešām man ir mīļš, ne tik dārgs, cik mīļš … un mani gaida mājās! Lūdzu, palīdziet man, jūs te visus, pats teicāt, pazīstat! Vīrs pārstāja smaidīt, piecēlās, pienāca man tuvu klāt un teica: - cik tu man dosi? – Cik Tu gribi? – Tikai 10 Latus un polšu… Tad vīrs aizgāja. Pēc kāda laika atgriezās, rokā turēja manas Agility atslēgas, pasmaidīja un izstiepa tukšo roku … naudiņu, lūdzu! Es iedevu solīto, pasmaidīt nespēju ... Nobučoju savu rolleri un ar izkusušo saldējumu devos uz mājām … Kā pēc sutīgas pirts jutos … /LivArs/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru