Rasma Cinovska - "Rīgas Valsts tehnikums 95"

 Tēvu zemes mīlestību
Mēs ar darbiem rādīsim

Mēs ar darbiem rādīsim.

Tie ir mūsu tehnikuma karogā rakstītie vārdi  –

Tautas dziesmas “Karavīri bēdājās” viena rindkopa…

Šodien no sevis man gribas piebilst:

Mums ir vēl

Cilvēki, kuriem bija jāiet

Karā.

Uz kuriem

Šāva un kuri

Šāva. Un arī

Mums ir jāiet

Karā – pret meliem, ļaunumu

un vienaldzību.

Mēs visi esam iesaukti šai

Karā. /Livars/

Neliela saruna ar grāmatas 
“Rīgas Valsts tehnikums – 95” autori,

vēsturnieci Rasmu Cinovsku.

Livars – Laikā, varbūt Laikmetā, kad šķiet, 
modernie saziņas līdzekļi un tehnoloģijas cenšas izkonkurēt drukāto vārdu, 
tapusi 1124 gramus smaga, 
270 mm  x 210 mm liela un 23 mm bieza grāmata 
ar aptuveni 100 krāsu un tikpat melnbaltiem foto uzņēmumiem, 
reprodukcijām – 
arī laika zoba skartiem.  
Deviņdesmit piecu gadu ritums … 
Divsimt divdesmit piecās lapaspusēs 
“dzīva organisma”–  Skolas –   laiks …

Tikai pārlapojot šo grāmatu, šķiet, 
Jums ir izdevies aptvert – neaptveramo…

Rasma Cinovska – Paldies, Livar...

Livars –  Savādi, mūsu ir tik daudz, 
bet es neredzu citu,
 kas būtu varējis paveikt šo neizmērojamo 
darbu un izdarīt to tik īsā laikā, 
kāds Jums bija atvēlēts.

Rasma Cinovska – Es uzskatu, 
ka tas bija mans pienākums un mans 
veltījums mūsu kolēģiem – 
priekšgājējiem un daudzajiem audzēkņiem, 
kas tehnikumu atceras un 
vienmēr uzskata to par savu. 
Protams, uzsākot nopietni iedziļināties 
visos notikumos un visdažādākajās 
peripetijās 95 pastāvēšanas gados, 
nebiju domājusi, 
ka tas mani tik dziļi piesaistīs. 
Ar katru nākamo mirkli sapratu, 
ka tas, ko daru,  ir ļoti atbildīgi pagātnes un 
nākotnes priekšā. Tie bija visdažādākie 
arhīva materiāli – biogrāfijas, rīkojumi, 
pavēles, pateicības, paskaidrojumi, 
foto materiāli, filmas, albumi, 
apbalvojumi, 
kam, kur, par ko, 
visdažnedažādākās liecības …

Livars – Rīgas Valsts tehnikuma direktore 
Dagnija Vanaga grāmatas priekšvārdā 
saka lieliskus vārdus: 
„Gadalaiki maina krāsas ap mums, 
gadskārtu ritums maina mūs pašus un to vidi, 
kurā dzīvojam, strādājam un mācāmies. 
Nemainīgas paliek vērtības – tās, kurām uzticamies, 
tās, kuras paši radām un vēlamies nodot citiem.”

Rasma Cinovska – Un ļoti nozīmīgi ir tas,  
ka visā mūsu tehnikuma pastāvēšanas 
laikā daudzi jo daudzi mūsu bijušie 
audzēkņi pēc augstskolas absolvēšanas 
ir atkal atgriezušies, lai mācītu nākamo paaudzi.

Livars – Grāmatā lasu arī 
Rīgas Tehniskās universitātes rektora 
Ivara Knēta sacīto: 
„Ir fantastiski emocionāli iepazīties ar slavenā 
Rīgas Valsts tehnikuma attīstības vēsturi, 
it sevišķi, ja šo lielisko mācību iestādi 1925. 
gadā ir beidzis mans tēvs Valters Knēts, 
bet es pats savulaik mācījos 
Rīgas Būvniecības tehnikumā, 
kas ir viena no RVT nodaļām. 
Paldies par plašo vēsturisko materiālu saglabāšanu! 
Šodienu var labāk saprast un novērtēt, 
ja apzināmies savu vēsturi.”

Rasma Cinovska – Jā, tā nu ir sanācis, 
ka arī es no 1962. gada  pēc pašas kvēlas vēlēšanās  
līdz pat šai dienai joprojām esmu tehnikumā  un esmu  
ne tikai vēstures pasniedzēja ...

Livars – ...bet arī daļa no mūsu vēstures.  
Jūs bijāt Mehānikas nodaļas vadītāja, 
direktora vietniece audzināšanas darbā … 
vēl un vēl, un vēl … darīts ir ļoti daudz… 
bet ir arī viens bet …

Rasma Cinovska – Tas būtu?

Livars – Bet 1993. gadā arī mani iesaistījāt šajā  mūsu 
Dzīves veidā būt par daļu no mūsu lielās vēstures, 
par  ko es tikai priecājos.

Rasma Cinovska – Mēs te daudzi jau esam 
kā tehnikuma inventārs, tikai bez numuriem. 
Nemaz nerunājot par tehnikuma bijušajiem 
absolventiem un tagadējiem pasniedzējiem – 
Ojāru Žīguru, kas tehnikumu beidza 1949. gadā 
un  nesen pelnītā atpūtā devušos Daini Līdi, 
kam tehnikums bija pirmā un vienīgā darba vieta.  

Cerams, mūsu dienu vēsturi rakstīs jaunie kolēģi, 
bijušie RVT audzēkņi, 
un tie nav uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, 
viņu ir daudz –  jauni, labi izglītoti, 
interesanti, tehnikuma dzīvi un tradīcijas zinoši.

Livars – Atvainojiet, bet,  ja mēs tā turpināsim, 
tad mums sanāks vēl viena grāmata par grāmatu!

Es saprotu, ka vienam cilvēkam to visu aptvert 
un apkopot tik īsā laikā bija praktiski neiespējami.  
Kas bija jūsu labajā komandā,

kas noveda pie tik izcila rezultāta?

Rasma Cinovska – Tad vispirms man jāpateicas 
mūsu kolēģei, 
arī kādreizējai tehnikuma absolventei, 
vēlāk Ķīmijas nodaļas pasniedzējai, 
nodaļas vadītājai, 
direktora vietniecei un savu laiku arī 
RVT direktorei Intai Bombizai. 
Inta vispār ir mūsu saimes dvēsele un patiesa 
savas lietas Cīnītāja … 
Nevaru nepieminēt mūsu bijušo kolēģi, 
ķīmijas zinātņu doktoru Ilgvaru Grosvaldu,  
kas no 1964.g. līdz 1970. gadam strādāja RVT 
/tolaik – Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā 
Rīgas Industriālajā politehnikumā/. 
Protams, paldies arī visam kolektīvam 
par atsaucību un patiesu ieinteresētību 
grāmatas tapšanā.  

Tātad grāmata – vērtīga, skaisti noformēta, 
liela, bieza, smaga un vēl pēc poligrāfijas krāsas 
patīkami smaržojoša…

Es gribētu Jūs kā kultūras un arī skatuves mākslu 
pārzinošu lūgt – padot galavārdu, ir tāds termins teātrī. 
Galavārdu, aiz kura varētu sekot patiesi 
pateicības aplausi Jūsu lieliskajam veikumam.

Rasma Cinovska – Es esmu tikai mūsu 
Laika pierakstītāja un citēšu jau kāda sacīto: 
Dod man paļaušanos pieņemt to, 
ko es nevaru mainīt, dod man drosmi mainīt to, 
ko varu mainīt, un dod man gudrību 
šo vienu no otra atšķirt!

Livars –  Paldies Jums!

Vēl jau visi

vārdi nav

pierakstīti.

Vēl jau visas

zvaigznes nav

saskaitītas.

Vēl jau visas

dzintara lāses nav

uzlasītas.

Rīgā,  2016.25.02. / Livars Jankovskis