Amatā, 1983. gada jūlijā / Notikums SCV /

Bijušā - 
AR DARBA SARKANĀ KAROGA ORDENI APBALVOTĀ RĪGAS INDUSTRIĀLĀ POLITEHNIKUMA (RVT) 

Studentu celtnieku vienības dalībnieka A. V., 

kāda interesanta notikuma atmiņas! 
Iesaku izlasīt!

Šis stāsts būs par vienu dienu vasaras darbu laikā Amatā. Kā jau zināms parasti
vasaras darbu nometnēs ir stingrs reglaments, cikos, kad, kur un ar ko drīkst
iet darīt, vai nedarīt. Lai vadītājam sirds mierīga tiek parakstīti arī papīri
par to, ko drīkst un nedrīkst. Mēģināšu uzburt ainiņu: ir karsta jūlija diena,
tiešām karsta, pie mūsu nometnes mītnes ieejas durvīm atrodas dzirnavu ezers.
Ūdens tik valdzinošs un veldzējošs vienlaikus, mēs ar Rolandu
aizmirsām par visiem noteikumiem un papīru ruļļiem, ko bijām parakstījuši un
taisnā stiepienā uz ezeru. Kad mēs laimīgi veldzējušies nācām ārā no ūdens,
taisni pretī mums, ar ļoti dusmīgu sejas izteiksmi, nāca Livars, viņš arī
nometnes vadītājs un uzreiz lika kravāt mantas uz Rīgu, jo mēs bijām izdarījuši
tik briesmīgas lietas, ka tas nedrīkstēja palikt nesodīts. Jāpiebilst, ja tev
palaimējās būt atskaitītam no vasaras darba nometnes, tad puslīdz droši varēja
nojaust’ka mēs būsim atskaitīti arī no studiju programmas, ņemot mūsu īpašās
attiecības ar tehnikuma direktora vietnieci audzināšanas darbā Branguli. Tad nu
mēs ar Roli kopīgi izlēmām doties pie Livara un nolūgties, lai kāds tad arī būs
iznākums. Bet tā kā bija pienācis vakars un Livara sirds kļuva maigāka, mēs
saņēmām uzdevumu: tā kā nometnei nebija sava „ķemertiņa” mums līdz rītam
vajadzēja to uzbūvēt. Ne materiālu, ne instrumentu mums nebija, tādēļ devāmies
uz centru, kas bija kādus trīs kilometrus no nometnes, lai varētu
saorieentēties. Var neticēt, bet par laimi mums kaut kur tur apkārtnē mēs atradām
gatavu sirsniņmāju, tikai bez jumta, nu atlika to tikai pa nakti aizņemties,
gluži kādā mājās sētā jau viņa nestāvēja, bet nu no tā aizņemšanās viedokļa
pavisam labi jau nebija, bet mums ir attaisnojums, tajā laikā nebija DEPO.
Protams, lai sirsnīgāka nešana tika paņemti arī divi „kristāla” trauki, divi
visam gadījumam, ja nu kāds palīdzēs. Rezultātā mēs to mājiņu stiepām visu ceļu
divi vien, loģiski, ka viens pienācās tikai mums. Tā nu diezgan jautri mēs
ieradāmies nometnē, bet tā kā jau bija nakts, tad to otro pārkāpumu tā kā
nebija, kam piefiksēt. Pie tik laba garastāvokļa mēs atradām arī lāpstas, bet
vietu, kur uzstādīt izvēlējāmies pēc principa, lai mūs nevar sadzirdēt no
nometnes, kad mēs dziedot raksim bedri. Tā ar dziesmu un otrā trauka palīdzību
mēs tikai rakām un rakām, kamēr sanāca tāda bedre, ka ārā vairs netikām. Bet ar
tautas dziesmu enerģiju uzlādējušies mēs taču nevarējām palikt tik bezpalīdzīgā
stāvokli, paldies dievam grunts bija tam piemērota, mēs izveidojām kāpnes māla
gruntī ar lāpstas palīdzību un laimīgi tikām ārā. Skaidrojās jau rīts, bet mums
mājiņai nebija jumta, godīgi sakot arī enerģija bija jau tā kā uz beigām. Tad
nu mēs sagaidījām rīta mošanos un aizsmakušām balsīm raportējām par padarīto.
Uz jautājumu, par jumtu mēs atbildējām, ka tas ir ar apdomu, jo tas būs mūsu
„planetārijs”, lai varētu skatīt zvaigznes tik romantiskā vietā un veidā. Es
tiešām nezinu, vai mūsu planetārijs, vai smaidīgie ģīmji ietekmēja Livara
lēmumu mūs atstāt, bet absolventu sarakstos mūsu uzvārdi bija :o).

Ps.
Abi notikuma dalībnieki skatāmi attēlā ...