Elita Ratinika: - Liela meitene, liela ...

Liela meitene, liela meitene...

Vai tad brālītis neaug, vislaik tik es!

Jāsēž ar viņu, jāspēlējas, mammai esot daudz darāmā mājās. 

Stumdīt vāģīšus arī nav visai interesanti.

Tomēr, ja liek tad jādara.

Un daru! Ieskrienos, iestumju un palaižu.

Vāģīši ripo, bērns smejas, bet es jožu tiem pakaļ.

Saprotu, kas var notikt, un tajā mirklī tas arī notiek.

Savācu vāģus, paceļu bērniņu, ārprāts,

pie acs tam iedūries stikls!

Mirkli nezinu, ko darīt, otrā mirklī stikliņu izrauju,

trešā mirklī sveša tante, kur bijusi, kur nē,

paķer brēcošo bērniņu.

Un tad jau arī mamma uzrodas.

Pirms pēriena man bija žēl brālīša,

pēc- bija žēl sevis, tomēr, apzinājusies savu vainu,

centos mammai izdarīt pa prātam.

Sanāca ne visai.

Skrienot no piena bodes, paklupu, krējumburka krita pirmā,

es pēc tam, stikli - man plaukstās un ceļgalos.

Šitāda gāju uz papa darbnīcu.

Tur mēs riktīgi paspēlējām dakterus,

paps ar pinceti un rivanolu darbojās gluži kā ķirurgs.

Arī es nebiju slikta operējamā, pat nepinkšķēju.

Kaut kad biju dzirdējusi, ka nelaime nenāk viena,

tomēr par trijām gan tur teikts nekas nebija.

No papa darbnīcas izgājusi, mājās tik ātri vis nenokļuvu.

Man uzbrauca plurkšķis.

No ciskas izplēsa ādas gabalu.

Pieturot to ar roku, mēģināju iet.

Bet pilsētā jau cilvēks nav viens,

kāda tante, ieraudzījusi manu asiņojošo kāju, sāka bļaut,

ka bērnam zandale esot pilna ar asinīm.

Kas viņai daļas gar manu zandali!

Beigu beigās mani aiznesa uz slimnīcu,

kur dakteris man to gabalu piešuva atpakaļ.

Un tad paps atbrauca ar moci man pakaļ.

- Kā lai brauc uz kapusvētkiem,-

mamma satraucās,- puisītim sejiņā rēta,

Egi sapucēt nevar, tā marle, kā nošļukusi bikšu stara.
- Lidosim. Rīgā ieiesim, lai Egim, izvelk diegus,

tad jau apsējs nebūs vajadzīgs.
Pirmo reizi es lidoju no Liepājas uz Rīgu.

Otro reizi es lidoju no Rīgas uz Rēzekni.

Brālītis pievēma kulīti.

Kā tad lai neapvemjas,

ja mammiņa visu laiku viņam jautā:

- Vai tev nenāk vēmiens, vai vēl nenāk?
Labi, ka tās kules ir no izturīga papīra, 

paps teica,

tas esot pasta papīrs, kam ražošanas procesā pievienojot līmi.

Tad nu kulītē varot pat ūdeni liet.

Vispār, šitā lieta ir labs izgudrojums, 
teicu mammiņai,

lai paņem vairākas, varēs nest no tirgus skābētos kāpostus.
- Apklusti un sēdi mierīgi, viens posts ar tevi!

Mammiņai ir divi bērni, kāpēc tad posts ir tikai ar vienu?

Augusta beigās tiku pierakstīta baleta pulciņā un mūzikas skolā. 

Tajā dancošanā varēšot iet bez eksāmena,

mūzikas skolā gan būšot jāliek.

Un vajagot zināt, kādu instrumentu gribot apgūt.

Mamma teica, lai mācos klavieres.

Man labāk gribējās kaut ko, 
ko nebiju redzējusi tuvumā.

Lai notiktu mans prāts, nolēmu rīkoties.

Kādu rītu, jau pamodusies, izlikos, ka vēl guļu.

Smalkā, šļupstošā balstiņā izdvesu:

- ... vijole, vijole...

Vēlāk mammiņa teica kaimiņienei, 

ka viņas bērns pat sapnī murgojot 
par vijoles spēlēšanu. 

Tas tad nu bija nokārtots!

Mūzikas skolā pateica,
ka man nav muzikālās dzirdes,

lai mācoties klavierspēli.

Dzirdot šitādu spriedumu, 
mums abām ar mammiņu likās,

ka vijole ir kā no sirds izrauta.

uz mājām gājām sabozušās un dusmīgas.
- Nekas, manas meitenītes, neskumstiet, 

parunāšu ar maestro Jankovski, 

gan viņš piekritīs mācīt tevi, Egi.

Tik cienījams, vecs mūziķis.
Vai tad dzirde nav ausīs, 

vai tad nevajadzētu iet pie daktera,

vai tad kaut kāds maestro varēs 
man iemācīt to,

ko pat mūzikas skolā nevar?

Bet, tā kā paļāvos uz papiņu, 

tad prātošanu atliku malā.

Tā nu kādu rītu mēs ar papiņu 

gājām pie vecā mūziķa.

Mitrā grants jauki čirkstēja 
zem manām jaunajām ķīniešu kedām. 
Nez kā ar to muzikālo, 
bet ar parasto dzirdēšanu 
man viss kārtībā. 
Mamma man bija atļāvusi 
uzģērbt arī jaunās dzeltenās 
puskorteļbikses, zināju,

ka esmu smuka un man nebija šaubu, 
ka patikšu onkulim.

Vecās mājas šķībās ārdurvis 
līdz galam nevērās,

tomēr mēs ar papiņu kaut kā 
iespraucāmies.

Mana drosme, laikam, nē.
Vecais onkulis, iznācis pretī, 

papu uzrunāja par meistaru,

bet mani par jaunkundzi.

Centos pasmaidīt, lai nepamana, 
ka esmu nobijusies.

Maestro atvēra skapīša stikla durtiņas 
un izņēma vijoli, kas izskatījās 

kā ar miltiem nobārstīta.

Vijoli nolika uz galda, 
tad sniedzās pēc kociņa,

kas karājās pie sienas.

Makšķerei ir viena žilka, 
tam kociņam bija diktiņās daudz.

Onkulis paskrūvēja kādu skrūvīti 
kociņa galā un teica:

-Vijoles lociņu pirms spēlēšanas 
vajag ieberzēt ar...

- ... kalifoniju,- teikumu pabeidzu 

pirms to paspēja maestro,

šo dzintaraino akmeni pazinu, jo papa darbnīcā to biju redzējusi.
Maestro beidzot pasmaidīja 

un pievērsās man:

-Vijolei ir četras stīgas, 
kreisajai rokai ir četri brīvi pirksti,

ceturtais piespiež stīgu un dod 
nākamās stīgas skaņu.

Ja pirmā stīga ir " sol", tad, kāda ir otrā?
Man palīdzēja pašas pirksti, 

kā kādreiz mācoties rēķināšanu.

- Re,- teicu onkulim skatoties tieši sejā.

- Pareizi. Tālāk, lūdzu.

Ja biju sapratusi par pirmo stīgu,
tad jau varēju sarēķināt,

kaut vijolei būtu desmit stīgas.
- Meistar, jūsu meita ir gana apķērīga,

ja vien viņas galva gribēs iemācīties spēlēt,

tad pirkstiem to iemācīšu.
Maestro ielika vijoli melnā kulē un iedeva man:

- Rīt, mācības sāksim rīt.
Atsveicinājāmies kā pienākas,

paps sniedza roku un pielieca galvu, 
es pakniksēju.

Tad paps aizgāja uz darbu, 
bet es lepni gāju uz mājām.

Ne jau pa taisno, bet, apmetot līkumu.

Pa pilsētas galveno ielu ejot, vajadzēja,

takš, kādam ieraudzīt, ko es nesu.

Tomēr palepoties sanāca tikai 
mājās, mammiņai.

Ņēmos tūliņās pat izmēģināt spēlēšanu,

atrāvu aizkarus, nostājos pie loga...

Garām mūsmājas logiem cilvēki iet reti. 

Tas labi.
Mani klasesbiedri stāsies oktobrēnos,

ne visi, tikai labākie mācībās.

Mani jau ņemtu, bet mamma neļauj.

Tie, kas iet baznīcā, nedrīkstot nēsāt nekādas zvaigznes.

Klases audzinātāja atnāca pie 
mums uz mājām,

lai pierunātu mammu, 
bet viņa jau nevarēja zināt,

ka tas neizdevās pat prāvestam.
- Jūsu meita varētu būt kā redīss, 

no ārpuses sarkana,

iekšā balta,- tik jocīgi skaidroja prāvests,

nu nemazām kā kārtīgs Dieva sūtnis.

Tā mammiņa izteicās, 
kad viņš jau bija aizgājis.

Ne par oktobrēnu, ne par redīsu nekļuvu.

Īstenībā man ir vienalga, šā kā tā es 
visur esmu priekšā.

Svētku koncertos dziedu korī, 
taisu piramīdas,

skaitu dzejoļus, montāžās dejoju 
Kremļa bērnos.

Mums ar mammu sakrīt, viņa grib, 
lai es visur piedalos,

man arī patīk visko darīt. 
Mācībās esmu klasē labākā,

bet, kā saka klases audzinātāja,

ka man aiz muguras jau elpo Indra.

Man paps māca rēķināt ar daļskaitļiem,

bet aritmētikā mums māca neskaitīt 
trušus ar āboliem.

Garlaicīgi. Par lasīšanu, vispār, 
negribu neko teikt.

Skaidrs, ka skolā nav tik interesanti 
kā pie papa darbnīcā.

Ja atnāk onkulis Fransuā, kas spēlē 
ģitāru un dzied franciski!

Ja viņi abi ar manu papiņu 
sāk savus karastāstus!

Piemēram, reiz Itālijā, 
viņiem vajadzēja slēpties

tomātu lauka malā tik ilgi, 
ka pārtikas paka tikusi apēsta,

atlikusi vien šokolāde. 
Papiņam šokolāde negaršo no bērnības,

jo mana vecmamma, strādājot 
konfekšu fabrikā, par nelielu 
samaksu drīkstējusi ņemt 
pilnas turzas ar brāķiem.

Nu, ja šokolādi negriboties, 
lai lienot tomātos,

tā papam teicis karabiedrs.

Jā, jā, bet tomāti papiņam ir tas pats, 
kas man sīpoli.

Tad nu, ja kāds tik izlepis, 

tad lai ciešot badu.

Vienreiz tāds stāsts, citreiz cits, 

bet tie visi bija daudz pārāki 
par jebkuru grāmatu. 

Drīz onkulis Fransuā repatriēsies 
uz Dzimteni, 

papam rakstīšot vēstules, 
man tikšot markas no aploksnēm. 

Tas jau modē, krāt markas, 

tomēr nekas nevar būt interesantāks 
par cilvēku.
Vēl jau paliek iešana ciemos 

pie tantes Rozas. 

Viņa nav latviete. 
Viņas tautībai ir divi nosaukumi,

bet bērns jau nevarot vienmēr 
piemēroties situācijai un,

kā saka paps, tad labāk ir nekonkretizēt.
- Egi, tu taču draudzeni neuzrunā par latvieti Intu, piemēram.

Skaidrs. Tomēr pie tantes Rozas man patīk,

jo tur ir drusku baisi. 
Logiem vienmēr ir aizvērti slēģi,

uz bufetes svečturī deg svece, 
zem ūdensglāzes ir balta salvete.

Ka balto lupatiņu jādēvē par salveti, 
to man pateica tante Roza.

Pie viņas es mācos etiķeti. 
Nē jau, tā nav tā etiķete, 
kas uz limonādes pudeles, 
tā ir mācība par pieklājību.

Vēl jau tante Roza pieķer 
kādu drusku no baleta,

redz, jaunkundzei bez 
stājas nekādas zināšanas nepalīdzot.

Tad nu es ieklausos, kādu gabaliņu 
uz klavierēm spēlē tante,

tā arī kustinu rokas, kājas un zodu. 
Dzīvu balerīnu neesmu redzējusi, 
bet tante saka, ka es tādai lietai derētu,

ja vien nebūtu tik veca. To tā īsti nesaprotu.

Uzjautāju klasesbiedrenei Rutai, 
bet arī viņa nezināja,

kāpēc tieku saukta par vecu.

Ruta gan visu un par visiem vienmēr zina.

Un ir briesmīgi drošsirdīga, piemēram,

bez bailēm var skaļi pateikt vārdu " čurāt".

Mana mamma saka, ka tas esot bezkaunīgi.

Agrāk domāju, ka visas mammas 
bērniem māca visu vienādi,

bet tagad saprotu, kas vienai 
nepieklājīgi, 
tas citai pieklājīgi.

Paps par šo jautājumu izsakās tā:

- Puķēm katrai sava krāsa, 
katrai sava smarža,

katrai savs skaistums.

Bet no pienenes nevar gaidīt, 
ka tā būs lilija.
Pašā vasaras galā mamma atlidoja no

Latgales kopā ar manu brālēnu Janku.

Viņam, nabagam, nebija cita krekla, 
kā tikai tas, kas mugurā.

Balts jau ātri smērējas, nē, 
visi krekli smērējas vienādi,

tikai uz balta vairāk redzās.

Tā kā mamma mūs nelaida ārā spēlēties,

tad iegājām blakus dzīvoklī pie Ivara.

Kaimiņu Ivars vislaik dzīvojās pa māju, 

jo bija slimīgs.

Janka ļoti izbrīnījās, kad ieraudzīja, 

ko dara viņa vecuma puika. 
Sēž un tamborē. 

Es sakaunējos, ka man tāds draugs 
un nolēmu brālēnam parādīt 
citus sētas bērnus.

Ja jau ārā, tad uz jaunbūvēm. 
Ķērāji ir foršākā spēle!

Lekšana no otrā stāva smilšu čupā,

šļūkšana pa ķieģeļu paceļamo, 
ložņāšana pa pagrabu,

ja būtu lijis, varētu ieplostot būvbedrē.

Bet tāpatās jau bija interesanti.

Sadalījāmies divās frontēs un, aiziet!

Slēpjoties lielajās rorēs, 
kaut ko ieraudzījām jocīgu.

Pagraba nodalījumā vīrietis pliku 
dupsi bija uzgūlies uz sievietes. 

Jurka no Zilā brīnuma 
(tā sauc pirmo uzbūvēto jauno māju) 

sāka pārītim mest ar akmentiņiem. 
Sieviete savāca savas

kapronenes un abi ar vīrieti aizgāja. 

Žēl, ka mans brālēns nedabūja 
redzēt šitento,

viņš bija iedalīts otrā frontē.

Kara beigās nācās atgriezties mājās.
- Kāds tavs krekls! Kā īstam karavīram.

Neiesim uzreiz mājās, ja gaidāmas sukas,

tad jau pie viena var izdarīt vēl ko.
Brālēns nepiekrita man un varonīgi nostājas

mūsu ģimenes ģenerāļa priekšā.

Kā par brīnumu mana mamma pat nebārās.

Aizgāja uz universālveikalu un 
atgriezās ar papīra saini.

Janka, ticis pie jauna mundiera, 

izslējās kā ordeni dabūjis.

Man radās pārdomas. 

Mani, savu meitu, mamma gan sabar, 

gan saper. Sodīta tieku vienmēr.

Brālīti nesoda, brālēnu nesoda.

Kas tā par lietu?!

Skaidrs, mammai nepatīk tas, 
ka neesmu puika.

Te nu atkal būs, pie kā vajadzēs piestrādāt.